Viljams Holmans Hants (William Holman Hunt OM, 1827. gada 2. aprīlis - 1910. gada 7. septembris) bija angļu gleznotājs, viens no prerafaelītu brālības dibinātājiem.
Prerafaelītu kustības dibināšana un mākslinieciskie mērķi
1848. gadā Hants pēc tikšanās ar dzejnieku un mākslinieku Danti Gabrielu Rossetti kopā ar Džonu Everetu Millaisu izveidoja prerafaelītu kustību (Pre-Raphaelite Brotherhood). Viņu mērķis bija atjaunot mākslas tieksmi pēc patiesības un tiešas dabas novērošanas, pretstatā akadēmiskajai aizspriedumu pilnajai pieejai, ko viņi saistīja ar vēlīnās renesanses racionālismu un klasisku ideālu imitāciju, piemēram, Rafaēla skolu (renesanses, racionālismam, Rafaēlam). Prerafaelīti uzsvēra spožas krāsas, asu kontūru, rūpīgu detaļu attēlojumu un simbolisku nozīmi — bieži ar morālu vai reliģisku saturu.
Stils un agrīnā kritika
Sākotnējie Hanta darbi netika labi uzņemti — mākslas kritikā tie bieži tika atzīti par neveikliem vai nepievilcīgiem, jo pārkāpa tolaik pieņemtās akadēmiskās tradīcijas. Tomēr ar laiku kritika mazinājās, un Hantu sāka pamanīt kā izcilu naturalistu, kurš attēloja gan lauku, gan pilsētas dzīves nianses ar retu uzmanību detaļām. Piemēram, gleznas The Hireling Shepherd un The Awakening Conscience ne tikai demonstrē viņa tehnikas augstu līmeni, bet arī piedāvā sociālus un ētiskus komentārus par savas epoķas attiecībām un morāli.
Reliģiskās tēmas un galvenie darbi
Vislielāko atzinību Hants guva ar reliģiskām kompozīcijām, kurās viņš centās padarīt Jēzus Kristus dzīvi un mācības taustāmākas, izmantojot reālistiskas detaļas un vietējo ainavu elementus. Viņa slavenā darba Pasaules gaisma (1851–1853) oriģināls atrodas Oksfordas Kēbla koledžas kapelā; vēlākā, plašāk ceļojusī versija (ap 1900) tagad atrodas Svētā Pāvila katedrālē. Citas nozīmīgas reliģiskas kompozīcijas ir, piemēram, Atpirkšanas kareivi, Glābēja atrašana Templī un Nāves ēna, kas demonstrē gan viņa ieinteresētību Bībeles sižetos, gan tieksmi pēc precizitātes un simbolu izmantošanas.
Ceļojumi uz Svēto zemi un ietekme
Piecdesmito gadu vidū Hants devās uz Svēto zemi, lai meklētu materiālu reliģiskiem darbiem un lai gūtu tiešu iespaidu par Bībeles vietām, cilvēkiem un gaisotni. Šie ceļojumi deva viņam iespēju attēlot Bībeles stāstus ar etnogrāfisku un ģeogrāfisku precizitāti, ko viņš uzskatīja par būtisku patiesības sasniegšanai mākslā. Tur viņš uzgleznoja minētās reliģiskās kompozīcijas, kā arī daudzus reģiona ainavu attēlus. Hants arī radīja vairākus darbus, kuru iedvesmai izmantoti literārie motīvi un dzeja, piemēram, Izabella jeb Bazilika podiņš un Šalotes dāma. Gadu gaitā viņš nostiprinājās arī kā mākslinieks-romantikā, kas meklē simbolisko nozīmi ikdienas detaļās.
Vēlā dzīve, apbalvojumi un mantojums
Vēlā dzīvē Hants ieguva plašāku atzinību un dažādus apbalvojumus par mūža ieguldījumu mākslā. Viņš ilgstoši strādāja pie reliģiskām kompozīcijām, radot vairākas versijas dažiem no saviem slavenākajiem darbiem. Beigu beigās viņš uzcēla savu māju Jeruzalemē, kur pavadīja nozīmīgu daļu laika, strādājot un pētīdams vietējo vidi. Viņa darbi ir atstājuši ievērojamu ietekmi uz Viktorijas laikmeta mākslu un prerafaelītu tradīciju, veicinot interesi par simbolismu, dabas detalizāciju un morālo stāstījumu gleznās.
Viņa izsoles rekords ir 1 700 000 mārciņu, kas 1994. gada 11. februārī tika uzstādīts Sotheby's, Londonā, par viņa 1873. gada darba "Nāves ēna" samazināto versiju.
Raksturojums: Hants tiek atzīts par izcili detalizētas, simboliskas un reliģiski noskaņotas glezniecības meistaru. Viņa rūpīgā pieeja dabas novērojumam un uzsvērums uz patiesumu padarīja viņu par vienu no svarīgākajiem prerafaelītu kustības pārstāvjiem.
