Kas ir Brundtlandes komisija — ANO komisija par ilgtspējīgu attīstību

Brundtlandes komisija (ANO, 1983) izstrādā ilgtspējīgas attīstības stratēģijas vides, resursu un sociālās labklājības saglabāšanai — uzzini vairāk.

Brundtlandes komisiju 1983. gadā izveidoja Apvienoto Nāciju Organizācija, lai apsvērtu, kā saglabāt cilvēka vidi un dabas resursus un novērst ekonomiskās un sociālās attīstības pasliktināšanos.

ANO Ģenerālā asambleja uzskatīja, ka vides problēmas ir globāla rakstura, un noteica, ka visu valstu kopējās interesēs ir izstrādāt ilgtspējīgas attīstības politiku.

Kas bija Brundtlandes komisija un tās mandāts

Komisiju oficiāli sauca par Pasaules Vides un Attīstības komisiju (World Commission on Environment and Development). To vadīja Norvēģijas premjerministre Gro Harlem Brundtland. Komisijas galvenais uzdevums bija izvērtēt vides un attīstības savstarpējās saiknes un ieteikt praktiskas politikas, lai risinātu gan vides, gan sociālekonomiskās problēmas globālā līmenī.

Galvenais ziņojums un definīcija

1987. gadā komisija publicēja slaveno ziņojumu, kas latviski tiek dēvēts par «Mūsu kopīgā nākotne». Tajā iekļauta plaši atzītā definīcija: ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, nepazeminot nākamo paaudžu spēju apmierināt savas vajadzības. Šī definīcija akcentē gan vides aizsardzību, gan sociālo taisnīgumu un ekonomisku attīstību kā savstarpēji saistītas prioritātes.

Galvenie ieteikumi un fokusa jomas

• Integrēt vides un attīstības politiku — nepieļaut, ka vides aizsardzība šķiet pretrunā ar ekonomisko izaugsmi.
• Pievērst uzmanību nabadzības mazināšanai, jo sociālā nevienlīdzība pastiprina vides degradāciju.
• Veicināt tehnoloģiju pārnesi un starptautisku sadarbību, īpaši attīstības valstīm.
• Stiprināt starptautiskos institucionālos mehānismus un likumdošanu, lai risinātu pārirobežu vides jautājumus (piem., piesārņojums, mežu izciršana).
• Veicināt ilgtspējīgu resursu izmantošanu un ilgtspējīgas lauksaimniecības, enerģētikas un transporta praksi.

Ietekme un mantojums

Brundtlandes komisijas ziņojums būtiski ietekmēja starptautisko politiku. Tā rezultātā radās plašāka starptautiska vienošanās par nepieciešamību apvienot vides un attīstības mērķus. Galvenie rezultāti iekļāva:

• 1992. gada Riodežaneiro konference (Zemes samits) un Agenda 21 — plaša darbību programma ilgtspējīgai attīstībai.
• Nākošo gadu tiesiska un institucionāla attīstība, tostarp ANO struktūras, kas darbojās pie ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.
• Ilgtspējīgas attīstības principu iekļaušana nacionālajās politikās, uzņēmējdarbības praksē un sabiedriskajā diskursā.
• Ilgtspējīgas attīstības mērķu (SDG) ideju pamati, kas vēlāk tika attīstīti 2015. gadā.

Kritika un ierobežojumi

Tomēr komisijai un tās ziņojumam bija arī kritiķi. Galvenās kritikas bija:

• Dažiem iesaistītajiem ziņojums šķita pārāk vispārīgs un vadlīnijveidīgs — trūka konkrētu soļu īstenošanai.
• Notika domstarpības starp attīstītajām un attīstības valstīm par resursu sadali, finansējumu un tehnoloģiju pieejamību.
• Daļa pētnieku uzsvēra, ka ekonomiskie risinājumi var novest pie nepietiekamas vides aizsardzības bez stingrākas regulācijas.

Kāpēc Brundtlandes komisijas darbs joprojām ir svarīgs

Komisijas pieeja — skatīt attīstību un vidi kā savstarpēji saistītas tēmas — joprojām nosaka diskusijas par klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, resursu ilgtspēju un nabadzības mazināšanu. Brundtlandes ziņojums ieviesta domāšana par ilgtspējību palīdz valdībām, organizācijām un uzņēmumiem formulēt mērķus, kas ņem vērā gan tagadnes vajadzības, gan nākamo paaudžu intereses.

Meklēt pēc burta