Carmina Burana ir nosaukums 11. un 12. gadsimta tekstu krājumam. Krājumā ir vairāk nekā 240 tekstu, no kuriem lielākā daļa ir rakstīti latīņu valodā, bet daži — vidusvācu valodā un citos viduslaiku dialektos. Lielākā daļa tekstu ir morāla vai satīriska rakstura; daudz ir arī pokera un goliardu (klostera skolotāju un studentu) dziesmu ar tiešu, nereti skarbu toni. Krājumā atrodamas tēmas par pavasari, mīlestību, dzeršanu, azartu, likteni un sociālo kritiku. Dažas dziesmas ir svinīgas, citas — rotaļīgas vai vulgāras; daudzos tekstos atainota dzīves baudīšana un īslaicīgums.
Izcelsme un saturs
Teksti tika pierakstīti ap 1230. gadu. Krājums, kas tagad pazīstams kā Codex Buranus, satur dažādus dzejnieku un dziedātāju darbus — no sacerētājiem, kas bijuši saistīti ar klosteriem, līdz izglītotiem studentiem un ceļojošiem goliardiem. Dažas dzejas ir domātas kā Minesangas vai rotaļu dziesmas, citas — kā satīra par garīdzniecību un sabiedrību. Daļai tekstu ir norādītas melodijas; dažas no šīm melodijām ir saglabājušās tādā veidā, ka tās var rekonstruēt un izpildīt mūsdienās.
Atklāšana, saglabāšana un izdevumi
Tos 1803. gadā atrada Johans Kristofs fon Aretins Benediktbērnas abatijā. Mūsdienās tie atrodas Bavārijas Valsts bibliotēkā Minhenē. Tur tie atrodami kā Codex Buranus ar parakstu clm 4660/4660a. Pirmo zinātnisko apstrādi un publikāciju veica Johans Andreass Šmellers (Johann Andreas Schmeller), kurš sagatavoja izdevumu ar nosaukumu Carmina Burana — Lieder aus Benediktbeuern, padarot tekstus pieejamus pētniekiem un mūziķiem.
Muzikālā notācija un rekonstrukcija
Dažās krājumā iekļautajās dziesmās ir ierakstītas melodiju norādes ar viduslaiku notāciju (neumas u. c.), tomēr ne visas melodijas ir saglabājušās pilnīgā formā. Māksla un zinātne rekonstruēt šīs melodijas ir attīstījusies, un mūsdienu pētnieki spēj atjaunot daļu no to skaņu pasaules, ņemot vērā viduslaiku praksi, ritmu un modalitāti. Šie rekonstrukcijas darbi palīdz labāk saprast, kā šīs dziesmas varētu skanēt viduslaikos.
Kārla Orfa adaptācija
Kārlis Orfs izvēlējās 24 no minētajiem dzejoļiem un 1935.–1936. gados sacerēja tiem mūziku, radot plaši pazīstamo scenisko kantāti Carmina Burana. Viņa versija plaši izmanto ritmisku, tiešu un vienkāršu muzikālo valodu, kas saprotama plašai publikai. Orfa sacerējums bija paredzēts lielam ansamblim — solo balsīm, korim un orķestrim — un tajā īpaši izcelta perkusiju loma. No šī darbu cikla vispazīstamākais fragments ir atvēršanas un noslēguma kordziesma O Fortuna, kas kļuvusi par vienu no populārākajām klasiskās mūzikas frāzēm medijos.
Skaņdarbs pirmoreiz tika atskaņots 1937. gadā Frankfurtes pie Mainas operas namā. Orfa versija guva plašu popularitāti un joprojām tiek regulāri iekļauta koncertprogrammas visā pasaulē; dažas daļas bieži skan arī filmās, televīzijā un reklāmās.
Nozīme un mantojumā
Carmina Burana kā viduslaiku manuskripts ir būtisks avots, lai izprastu viduslaiku literatūru, goliardu dzeju un laikmeta kultūras izpausmes. Kārla Orfa 20. gadsimta adaptācija izveidoja moderno saikni starp viduslaiku poētiku un mūsdienu mūzikas patērētāju publiku, ļaujot tekstiem un motīviem izdzīvot plašāku kultūras lauku. Gan kā literārs, gan kā muzikāls fenomens, Carmina Burana turpina iedvesmot pētniekus, mūziķus un klausītājus visā pasaulē.
