"Pelnrušķīte jeb Stikla kurpītis" ir Šarla Pero pasaka. Pirmo reizi tā anonīmi tika publicēta Parīzē 1697. gadā grāmatā Histoires ou contes du temps passé (Stories or Tales of Past Times), kurā iekļautas astoņas Pero pasakas. Perrault izdevums nostiprināja pasakas šodien pazīstamo formu, piešķirot tai stilizētu morāli un elegantiem elementiem, piemēram, slaveno stikla kurpīti.

Pasaka stāsta par nabadzīgu un labu meiteni, kuru pēc tēva nāves vājprātā izjāj viņas ļaunā stiefmāte un skaudīgās māsas. Ar savas pasaku krustmātes palīdzību viņa tiek pārvērsta un tiek nogādāta uz princa rīkotajām ballēm, iekāpjot ķirbju karietē un iemirdzoties sveču gaismā. Pusnaktī māksla un maģija izgaist, tāpēc viņa bēg no balles, pazaudējot vienu no savām stikla kurpītēm. Princis, kurš ir iemīlējies viņā, atrod kurpīti un izmanto to, lai atrastu meiteni, kurai tā der, — ar šo motīvu pasakas sižets risinās līdz laimīgai beigai.

Vēsture un iespējamie avoti

Līdzīgas Eiropas pasakas ir atrodamas Bonaventūras des Perjē grāmatā "Jaunas atpūtas un jautras spēles" (1558) un Džiambatistas Baziles grāmatā "Pentamerone" (1634–1636). Brāļi Grimmi savu versiju "Aschenputtel" iekļāva "Bērnu un sadzīves pasakās" (1812). Tomēr Šarla Pero versija ir tā, kas bieži tiek uzskatīta par «mūsdienu» kanonisko variantu, īpaši Rietumu kultūrā.

Pasakas varianti un izplatība

  • Pasaka figurē daudzās pasaules tradīcijās — tai ir analogi ķīniešu, indiešu, afrikāņu, javiešu, austrāliešu un japāņu literatūrā un folklorā. Katram reģionam ir savas detaļas, piemēram, dažādās versijās var ne būt brīnumainas krustmātes, bet gan palīdzība no dzīvniekiem vai gariem.
  • Literārais variants reizēm spēj apvienot vairākus sižeta elementus: no svinībām un zaudētām kurpēm līdz testiem, kas pierāda īsto identitāti. Folklorā šo stāstu bieži klasificē kā Aarne–Thompson–Uther tipu 510A — «Persecuted Heroine» (vainotā varone).
  • Dažos seno tekstu tulkojumos un komentāros tiek minēts, ka «stikla» kurpītes motīvs var būt valodu vai kultūras pārpratuma rezultāts (piemēram, vārda «vair» — biezas kažokādas — sajaukšana ar «verre» — stiklu). Tomēr Perrault versijā tieši minētas «stikla» kurpes, kas radīja simbolisku un estētisku efektu.

Motīvi un interpretācijas

Pasakai ir daudzšķautņaina simbolika. Bieži minētie motīvi un to interpretācijas:

  • Vairākas identitātes pārbaudes: zaudētā kurpīte darbojas kā identitātes pierādījums un sociālās kāpnes simbols — caur kurpīti princis atrod «piemēram» savu potenciālo sievu.
  • Brāķēta ģimenes struktūra: stiefmātes un stiefmāsu antagonisms reprezentē ciešanas, verdzību un sociālo izolāciju, savukārt varones pacietība un labestība tiek atalgotas.
  • Maģija un pāreja uz pieaugušo dzīvi: pārvēršanās, laika ierobežojums (pusnakts) un brīnumaina palīdzība parasti simbolizē pāreju no bērnības uz pieaugušo statusu.

Adaptācijas un ietekme

"Pelnrušķīte" ir plaši adaptēta uz teātra skatuves, operām, baletu (piem., Prokofjeva balets), filmām, televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos. Slavenākās populārajās kultūrās ir Disneja animācija (1950), kā arī neskaitāmas mūzikas, kino un scenogrāfiskas versijas, kurās stāsts tiek pārstāstīts dažādos laikmetos un žanros — romanti, satīriski, feminisma lasījumā vai pat kā sociāla kritika.

Kāpēc stāsts ir paliekošs?

Pelnrušķīte piesaista uzmanību ar vienkāršu, vispārīgu sižetu, kurā ir skaidra spriedze, tīri morālie konflikti un spēcīgi vizuāli simboli (kurpe, kariete, balle). Tā ļauj dažādām kultūrām pārveidot stāstu, saglabājot pamatmotīvus, un tāpēc pasaka mūsdienās dzīvo gan bērnu grāmatās, gan pieaugušo interpretācijās.

Pasaka iedvesmo humanitāšu pētniekus, māksliniekus un folkloras krājējus, jo tā vienlaikus sniedz skaidru stāstījumu un atstāj telpu dažādām interpretācijām par sievietes lomu sabiedrībā, tiesībām uz laimi un grūtību pārvarēšanu.