Klovisa punkti ir Ziemeļamerikas Klovisa kultūrai raksturīgie šķēpu galviņas, kas datējamas aptuveni pirms 13 500 gadiem. Tos nosauca pēc Klovisas pilsētas Ņūmeksikas štatā, kur 1929. gadā pirmo reizi tika atrasti to paraugi. Kopš tā laika Klovisa tipi atrasti daudzviet pāri visai kontinenta rietumu daļai, un tie kļuvuši par svarīgu rādītāju agrīnās cilvēku izplatības pētījumos.
Izskats un izmēri
Tipisks Klovisa punkts ir ievērojami plānāks un asāks nekā daudzas citas akmens darbarīku formas. Parasti to garums svārstās (plašā diapazonā) ap 4–20 cm (aptuveni 1,5–8 collas), bet biežāk sastopami piemēri ir tuvāk diapazona zemākajai pusei. Platums parasti ir 2,5–5 cm (1–2 collas). Sānu malas mēdz būt paralēlas vai nedaudz izliektas, un abās plaknēs redzamas rūpīgas nolobīšanas pēdas — īpaši izteiktas ir tā sauktās flauta (kanāla) nolobes, kas ir šķēpu tipa raksturīga iezīme. Punktiem ir izteikta pamatnes forma, kuras aizmugurējais gals ir veidots tā, lai to varētu droši piestiprināt pie kāta vai naža roktura.
Izgatavošanas tehnika
Klovisa punktu iegūšana parasti notiek divos galvenajos posmos: sākotnējā formēšana ar trieciena nolobēm (percussion flaking), pēc tam smalkāka apdare ar spiediena nolobēm (pressure flaking). Raksturīga iezīme ir arī centrālā kanalveida nolobe jeb fluts, kas iegūta, nolobējot lielu plātnes gabalu no centrālās daļas no abām virsmām. Šī flautas tehnika ļāva samazināt svaru un padarīt malu asāku, kā arī radīja plakanu vietu, kas atviegloja stiprināšanu pie koka kāta.
Materiāli un stiprināšana
Klovisa punktus izgatavo no dažādiem akmens materiāliem — kvarca, kvarckruta, flinta, čerta, jaspera u. c. Parasti vietējie vai reģionālie ieži tika izvēlēti pēc kvalitātes un asmeņa noturības. Punktu piestiprināšanai pie kāta izmantoja dažādas tehniskas metodes: iekāpināšanu (hafting) ar līmēm un saišu materiāliem (piemēram, dzīvnieku taukiem un augu šķiedrām), kā arī speciāli ieveidotas pamatnes formas, lai nodrošinātu stabilu saķeri.
Izplatība un nozīme
Klovisa tipi sastopami plaši — no dienvidu Kanādas līdz Meksikai un no Klusā okeāna piekrastes līdz centrālajiem kontinenta reģioniem. Tie bieži saistīti ar medību aktivitātēm, tostarp liela dzīvnieka — piemēram, mammuta vai mastodonta — medībām, un daži arheoloģiskie atradumi satur punktus kopā ar medījumu atliekām. Laika datējumi, kas iegūti ar radiokarbona un citiem paņēmieniem, liecina par plašu izplatību pirms apmēram 13 000–13 500 gadiem, taču diskusijas par pirms-klovisa (pre-Clovis) kultūrām turpina mainīt priekšstatus par agrīnajiem cilvēku migrācijas ceļiem uz kontinentu.
Arheoloģiskais vērtējums
Klovisa punkti ir viens no svarīgākajiem indikatoriem seno lauku pētniekiem, jo tie palīdz noteikt laika slāņus, tehnoloģiju izplatību un senos medību paradumus. Analīze parāda ne tikai tehnikas attīstību, bet arī tirdzniecības un resursu apmaiņu starp grupām, jo līdzīgus materiālus un ražošanas metodes var atrast plašā teritorijā.
Izpēte turpinās — arheologi izmanto jaunākās datēšanas metodes, mikroskopiskas nolobīšanas analīzes un eksperimentālas replikācijas, lai labāk saprastu, kā Klovisa punkti tika ražoti un lietoti, kā arī kāds bija to lomu sabiedrībā.
