Ogļu lodītes
Ogļu lodītes ir permineralizētas dzīvības formas, kas ir pilnas ar kalciju, magniju un reizēm arī dzelzs sulfīdu. Tām parasti ir apaļa forma. Ogļu lodītes nav izgatavotas no oglēm, lai gan tām ir nosaukums "ogļu lodīte".
1855. gadā divi angļu zinātnieki Džozefs Daltons Hukers un Edvards Viljams Binnijs Anglijā atrada ogļu lodītes. Tāpēc sākotnējie pētījumi par ogļu lodītēm tika veikti Eiropā. Ziemeļamerikā ogļu lodītes tika atrastas un identificētas 1922. gadā. Kopš tā laika ogļu lodītes ir atrastas arī citās valstīs, un ir ierosinātas vairākas teorijas par to veidošanos.
Marie Stopes un D.M.S. Watson arī pārbaudīja ogļu bumbu paraugus. Viņi bija vienisprātis, ka ogļu lodītes veidojās in situ. Viņi arī piebilda, ka ogļu lodes veidošanās procesam ir nepieciešama mijiedarbība ar jūras vidi.
Ogļu lodītes atrodas ogļu slāņos visā Ziemeļamerikā un Eirāzijā. Ziemeļamerikā ogļu lodes ir vairāk vietās nekā Eiropā. Senākās ogļu lodes atrastas Vācijā un bijušajā Čehoslovākijā.
1962. gadā Sergejs Mamajs un Eliss Jočelsons Ziemeļamerikas ogļu lodēs atrada jūras dzīvnieku atliekas.
Organiskā materiāla saglabāšanās kvalitāte ir atkarīga no apbedīšanas procesa ātruma un saspiešanas pakāpes pirms permineralizācijas. Parasti augstāka saglabātības pakāpe ir ogļu lodītēm, kas radušās no atliekām, kuras ātri apraktas, maz sabrūkot un maz saspiestas. Tomēr augu atliekām lielākajā daļā ogļu bumbuļu ir dažādas pūšanas un sabrukšanas pazīmes.
Ogļu bumba
Sers Džozefs Daltons Hukers, kurš kopā ar Edvardu Viljamu Binniju pirmais ziņoja par ogļu lodītēm.
Analīze
Plānā griezuma veidošana bija agrīna procedūra, ko izmantoja, lai analizētu fosilizēto materiālu, kas atrodas ogļu lodītēs. Ar dimanta zāģi bumbu sagrieza plānās daļās. Pēc tam to saplacināja un pulēja ar abrazīvu. Pēc tam to pārbaudīja mikroskopā. Šo procedūru veica Hukers un Binnijs. Nepieciešamais laiks un iegūto paraugu sliktā kvalitāte lika izmantot ērtāku metodi.
Jauno metodi, kas pirmo reizi tika izmantota 1928. gadā, sauc par "šķidrā pīlinga metodi".
Saistītās lapas
- Fossil
- Petrificēts koks
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir ogļbumba?
A: Ogļu bumba ir permineralizēta dzīvības forma, kas satur kalciju, magniju un reizēm dzelzs sulfīdu. Parasti tām ir apaļa forma, un, neraugoties uz nosaukumu, tās nav izgatavotas no oglēm.
J: Kas atklāja ogļu lodītes?
A: 1855. gadā divi angļu zinātnieki Džozefs Daltons Hukers un Edvards Viljams Binnijs Anglijā atrada ogļu lodītes. Vēlāk ogļu bumbiņu paraugus pētīja arī Marie Stopes un D.M.S. Watson.
J: Kur var atrast ogļu lodītes?
A: Akmeņogļu lodītes ir sastopamas ogļu slāņos visā Ziemeļamerikā un Eirāzijā, turklāt Ziemeļamerikā to ir vairāk nekā Eiropā. Senākās ogļu lodītes tika atrastas Vācijā un bijušajā Čehoslovākijā.
J: Kā saglabātības kvalitāte ir atkarīga no apbedīšanas procesa?
A: Organiskā materiāla saglabāšanās kvalitāte ir atkarīga no apbedīšanas procesa ātruma un saspiešanas pakāpes pirms permineralizācijas. Parasti ogļu bumbiņām, kas iegūtas no mirstīgajām atliekām, kuras ātri apglabātas ar nelielu sadalīšanos un spiedienu, ir augstāka saglabāšanās pakāpe salīdzinājumā ar tām, kuras apglabātas lēnāk vai kuru sadalīšanās/spiediens pirms permineralizācijas ir lielāks.
J: Kādas ir teorijas par to, kā veidojas ogļu lodītes?
A: Kopš to pirmās identifikācijas 1922. gadā ir izvirzītas vairākas teorijas par to veidošanos; tomēr Marija Stopesa un DMS Vatsons bija vienisprātis, ka, lai tie veidotos, ir nepieciešama mijiedarbība ar jūras vidi, kā arī veidošanās "in situ".
J: Ko atklāja Sergejs Mamajs un Eliss Jočelsons, pētot Ziemeļamerikas ogļu lodes?
A: 1962. gadā Sergejs Mamejs un Eliss Jošelsons (Sergius Mamay & Ellis Yochelson) Ziemeļamerikas akmeņogļu bumbiņās izpētes laikā atrada jūras dzīvnieku atlieku pazīmes.
