Aleksandrs Dumas, fils (franču valodā 'fils' nozīmē dēls) (1824. gada 27. jūlijs — 1895. gada 27. novembris) bija Aleksandra Dumas, père (franču valodā 'père' nozīmē tēvs) dēls. Tāpat kā viņa tēvs, Aleksandrs Dumas, fils bija pazīstams rakstnieks un dramaturgs, taču viņa radošajai darbībai bija skaidrāks morāls un sociāls vēstījums, kas atšķīrās no tēva plašāk piedzīvojumu un romansi bagātās prozas.
Dzīve un izglītība
Aleksandrs Dumas fils dzimis Parīzē, Francijā, kā ārlaulības bērns šuvējai Marijai Katrīnai Labē un rakstniekam Aleksandram Dumas. 1831. gadā viņu juridiski atzina tēvs, nodrošinot labāko iespējamo izglītību — Dumas mācījās Gubo institūtā un Burbonu koledžā. Tā laika likumdošana deva iespēju vecākajam Dumas bērnu adoptēt, kas traumēja māti; šo pieredzi jaunais Dumas vēlāk pārvērta savā rakstniecībā, raksturojot sieviešu ciešanas un sabiedrības nosodījumu.
Dumas senči no tēva puses ietvēra gan balto franču muižnieku, gan melnādainu haitieti — tas ietekmēja viņa cieņu pret identitātes un sociālajām tēmām. Internātā viņš bieži tika izsmiets, kas vēl vairāk veicināja viņa jutīgumu pret sociālo netaisnību un atspoguļojās viņa darbos.
Radošā karjera un galvenie darbi
1844. gadā Dumas fils pārcēlās uz Saint-Germain-en-Laye, lai dzīvotu kopā ar tēvu. Tur viņš iepazinās ar Mariju Duplessī, jaunu kurtizāni, kura kļuva par tiešu iedvesmas avotu viņa slavenākajam darbam — romānam "Kamēliju dāma" (La dame aux camélias). Romāns pirmoreiz iznāca 1848. gadā un drīz tika pārveidots par lugu; angliski to bieži sauc par Camille. No šīs lugas 1853. gadā Guiseppe Verdi radīja operu La Traviata, kura kļuva par vienu no operas kanona stūrakmeņiem.
"La Dame aux camélias" un tās dramatizējumi iezīmēja Dumas fils kā dramaturgu, kurš akcentē morāles un sociālās problēmas — it īpaši sievietes stāvokli, prostitūciju, ārlaulības bērnu likteņus un sabiedrības nosodījumu. Viņa 1858. gada luga Le fils naturel (Nelegitīmais dēls) pauž pārliecību, ka vīrietim, kurš kļuvis par ārlaulības bērna tēvu, ir jāpārdomā savas rīcības sekas: viņam jāuzņemas atbildība par bērnu un jādomā par laulību ar māti. Šādas idejas radīja plašu diskusiju, jo tās izaicināja tolaik izplatītās sociālās normas.
Pēc panākumiem kā dramaturgam Dumas fils praktiski pārtrauca rakstīt romānus, veltot spēkus teātrim. Tomēr viņš laiku pa laikam publicēja prozu — piemēram, daļēji autobiogrāfisko darbu L'Affaire Clemenceau (1867), kas guva zināmus panākumus un apliecināja viņa interesi par sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem.
Personīgā dzīve un atzinības
1864. gadā Dumas apprecējās ar Nadeju Nariškinu; viņiem bija meita. Pēc Nariškines nāves viņš apprecējās ar Henrietu Regnjē. Personīgās attiecības un traģiskas mīlestības pieredzes bieži atspoguļojas viņa lugās un romānos.
1874. gadā Dumas tika uzņemts Franču Akadēmijā, kas apliecināja viņa vietu Francijas literārajā un intelektuālajā dzīvē. 1894. gadā viņš saņēma Goda leģiona ordeni par ieguldījumu literatūrā un teātrī.
Mantojums un nāve
Aleksandrs Dumas, fils nomira 1895. gada 27. novembrī Marlī-le-Roī, Īvelīnā, un tika apglabāts Monmartra, Cimetière de Montmartre, Parīzē. Viņa kapa vieta, pēc dažiem aprēķiniem, atradās aptuveni 100 metru attālumā no Marijas Duplessī kapiem — simboliska tuvība tam, kas bija viņa lielākā literārā iedvesma.
Vērtējums
Dumas fils tiek atzīts par 19. gadsimta franču literatūras svarīgu figūru, kas no jauna definēja dramatisko realitāti un morāles lomu mākslā. Viņa darbi ietekmēja teātra attīstību Francijā un ārpus tās, pievēršot uzmanību sieviešu tiesību, sabiedrības hipokrīzijas un personiskās atbildības tēmām. Lai arī viņa tēvs bieži tiek pieminēts par plašo vēsturisko un piedzīvojumu romānu autoru, Dumas fils nodibināja savu īpatnējo, morāli nosvērtāku balsi, kas dominēja nopietnajā franču skatuves mākslā gandrīz visu 19. gadsimta otro pusi.
