Diftongs — definīcija, piemēri un izruna latviešu valodā

Uzzini, kas ir diftongs: definīcija, skaidri piemēri, izruna latviešu valodā un praktiski padomi pareizai skaņu atšķiršanai.

Diftongs (latviski parasti izrunā vienkārši kā “diftongs”) ir patskanis, kura izrunāšanai mute maina pozīciju — no viena patskaņa kvaltātes pārvietojoties uz citu, radot slīdošu, divu elementu skaņu. Citiem vārdiem, diftongā var dzirdēt divu dažādu patskaņu pāreju vienas izrunas vienības laikā. Piemēri latviešu valodā: “laiks” (ai), “jauns” (au), “teikt” (ei), “sieviete” (ie).

Monoftongs un diftongu salīdzinājums

Monoftongs ir vienkārša patskaņa skaņa — mute paliek aptuveni vienā pozīcijā visas skaņas garumā. Piemēram, garais ā vārdā “grāmata” ir monoftongs. Diftongā runātājs savieno divu atšķirīgu monoftongu elementus, piemēram, skaņu ai vārdā “laiks” — sākumā mute rada skaņu, kas līdzīga “a”, un tad pāriet uz “i” elementu. Diftongs izrunā ir viena vienība, nevis divas atsevišķas zilbes.

Latviešu diftongu īpatnības un piemēri

Latviešu valodā visbiežāk sastopamie diftongu tipi ir, piemēram, ai, au, ei, ie. Tie parādās gan vietējos vārdos, gan aizguvumos. Daži parasti minēti piemēri:

• ai — laiks, maize
• au — jauns, saule
• ei — teikt, veids
• ie — sieviete, vieta

Diftongs parasti aizņem vienu patskaņa vietu zilbē (tātad tas netiek šķelts divās zilbēs). Piemēram, “laiks” ir viena zilbe ar diftongu, bet “maize” ir divas zilbes, kur pirmā zilbe satur diftongu “mai”.

Etymoloģija un valodas atšķirības

Vārds diftongs ir atvasināts no sengrieķu saknes: di- nozīmē “divi”, bet phthōngós — “skaņa” vai “tonis”.

Tāpat kā valodās kopumā, arī diftongu izrunas īpatnības var atšķirties atkarībā no runātāja reģiona, runas ātruma un valodas (piemēram, angļu, vācu vai citās valodās diftongu katalogs un realizācija atšķiras).

Lingvistiskā loma un tips vārdos

Diftongs var veidot leksēmas daļu un funkcijā būt kā viena patskaņa vienība; kā tāds tas var iekļauties vārda valodas struktūrā un reizēm nosaka zilbju sadalījumu un akcentu. Diftongs parasti nerada atsevišķu leksēmas tipu, taču var ietekmēt izrunas nianses un dažreiz ortogrāfiju (jo diftongus raksta ar diviem patskaņu burtiem).

Padomi valodas apguvējiem

• Treniņiem izmantojiet īsus vārdus ar skaidriem diftongiem (piem., “laiks”, “jauns”, “teikt”, “sieviete”) un koncentrējieties uz gludu pāreju starp elementiem.
• Nešķeliet diftongus divās zilbēs — parasti tie pieder vienai zilbei.
• Salīdziniet ar monoftongiem (piem., “grāmata” — garais ā), lai saprastu, kad mute nemainās un kad tā pārvietojas.
• Klausieties dzimtās runas paraugus un atdariniet: diftongu izrunas nianses bieži kļūst skaidrākas caur klausīšanos un atkārtošanu.

Jāņem vērā, ka diftongu klasifikācija un to realizācija var atšķirties terminoloģiski un fonētiski dažādos avotos; tomēr pamatprincips — divu patskaņu pāreja vienā izrunas vienībā — paliek nemainīgs.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir diftongs?

J: Vai varat minēt diftongu piemērus?

J: Kas ir monoftongs?

J: Kā veidojas diftongs?

J: Kādas ir dažādas mutes pozīcijas, lai izveidotu diftongu?

J: Vai diftongu izruna ir vienāda dažādos akcentos?

J: Kāda ir vārda "diftongs" izcelsme?

Meklēt pēc burta