Alphonse of Poitiers jeb Alfonso jeb Alfonss (1220. gada 11. novembris - 1271. gada 21. augusts) bija Puatjē grāfs no 1225. gada un Tulūzas grāfs (kā Alfons II) pēc Raimonda VII nāves 1249. gadā. Viņa valdīšana Tulūzā bija cieši sasaistīta ar Francijas karaļa centieniem paplašināt un konsolidēt karalistes varu dienvidu provinces.
Alfonss bija Francijas karaļa Luija VIII un Kastīlijas karalienes Blanšas dēls. Viņš bija Francijas karaļa Luija IX jaunākais brālis un Sicīlijas karaļa Kārļa I vecākais brālis. Kā Capet dinastijas loceklis Alfonss ieņēma svarīgu lomu gan kā feodāls valdnieks, gan kā karaļa uzticamais palīgs un vietnieks.
Parīzes līgums paredzēja, ka karaļa Luija brālim jāprecas ar Tulūzas Raimonda VII meitu Žoanu, un 1237. gadā Alfonss viņu apprecēja. Pēc Raimonda VII nāves 1249. gadā Alfonss un Žoana realizēja līgumā paredzēto mantas pāreju, un Alfonss sāka valdīt kā Tulūzas grāfs; šis apvienojums nostiprināja Francijas kronas ietekmi dienvidos.
Alfonss aktīvi darbojās valsts pārvaldē un bieži pildīja karaļa vietnieka funkcijas, kad Luijs IX bija prom, tajā skaitā laikā, kad karalis devās uz Kreiso krustu. Viņš piedalījās Septītajā krusta karā (1248–1254) un citos militāros un diplomātiskos pasākumos, bet lielu uzmanību pievērsa arī reģionālajai administrācijai: iecēla karaļa ierēdņus (senjēšalus), veicināja centralizētu tiesu varu un centās ieviest vienotus pārvaldības principus Tulūzā un Puatjē. Tāpat viņa valdīšanas laikā notika dažādas tiesību un materiālās saimniecības reformas, kas palīdzēja integrēt dienvidu teritorijas ar Francijas karalisti.
Alfonss un Žoana nesaņēma pēcnācēju, kas izdzīvotu līdz pieauguša vecuma; saskaņā ar laulības līgumiem viņu mantotās zemes pēc abu nāves bija jānodod Francijas kronai. Alfonss nomira 1271. gadā, un pēc viņa nāves Puatjē un Tulūza tika inkorporētas Francijas karaļa īpašumā, kas būtiski pastiprināja kapetiešu centrālo varu.
Alfonss tiek atzīts par figūru, kura — lai gan ne tik pazīstama kā viņa brālis Luijs IX — veicināja Francijas valsts nostiprināšanos, administratīvo vienotību un jaunu pārvaldības praksi dienvidu provinces integrācijā karalistē. Viņa valdīšanas laiks iezīmē posmu, kad feodālās patstāvības robežas Francijas teritorijā sāka pārvērsties par centralizētas monarhijas pārvaldītu telpu.
