Emberizidae ir plaša dziedātājputnu dzimta, kuras pārstāvji Vecajā pasaulē parasti dēvēti par buntings, bet Jaunajā pasaulē — kā Amerikas zvirbuļi. Tie galvenokārt ir sēklu ēdāji ar salīdzinoši platu, spēcīgu knābi, kas funkcionāli līdzīgs zandartukam un piemērots sēklu atvēršanai un kodināšanai. Daudziem šīs dzimtas putniem raksturīgas arī skaļas, melodiskas dziesmas, kas kalpo teritorijas aizstāvēšanai un pāru saziņai.
Izskats un īpašības
Emberizidae pārstāvji variē ļoti plašā izskatā — no maziem līdz vidējiem putniem. Bieži novērojami dzimtas iezīmes:
- Knābis: īss, plats un robusts — pielāgots sēklu ēšanai.
- Apzīmējumi: daudziem sugu tēviņiem ir izteikts krāsojums uz galvas (stripas, plankumi vai kontrastējošas joslas), bet mātītes parasti blāvākas un maskējošākas.
- Izmērs: variē, bet parasti putni ir 12–20 cm garumā atkarībā no sugas.
Uzturs un uzvedība
Lielākā daļa emberizīdu pārtiek galvenokārt no sēklām; tomēr mazuļiem un ligzdošanas laikā pieaugušie bieži baro mazuļus ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kas nodrošina nepieciešamās olbaltumvielas augšanai. Daži veidi meklē barību uz zemes, citi — starp krūmiem un zemu augošiem kokiem. Daudzi no šiem putniem ir teritoriāli sezonas laikā un izmanto dziedāšanu, lai paziņotu par savu teritoriju vai piesaistītu partneri.
Izplatība un biotopi
Sugas Emberizidae dzīvo daudzos biotopos — no atklātām pļavām un stepiem līdz krūmājiem, mežmalām un kalnu nogāzēm. Viņu izplatība aptver lielu daļu pasaules, taču sugu daudzums un dažādība ir īpaši liels Amerikā. Kā norādīts, šīs dzimtas izcelsme, iespējams, saistīta ar Dienvidameriku, pēc tam izplatīšanos uz Ziemeļameriku un tālāku kolonizāciju uz Āzijas austrumiem un rietumiem; tas daļēji izskaidro salīdzinoši mazāku sugu skaitu Eiropā un Āfrikā salīdzinājumā ar Ameriku.
Taksonomija un evolūcija
Līdzīgi kā daudzām citām vārnveidīgo dzimtām, arī emberizīdu taksonomija ir bijusi aktīvas pārskatīšanas objekts. Molekulārās filogenētikas pētījumi ir atklājuši, ka iepriekš pie šīs dzimtas pieskaitītās grupas nav vienas klades ietvaros, tāpēc daudzas ģintis tika pārvērtētas un dažas pārceltas uz citām dzimtām. Daudzas Centrālamerikas un Dienvidamerikas ģintis izrādās tuvāk saistītas ar tārtiņvistiņu kladēm, un, piemēram, vismaz viena no šīm ģintīm — Chlorospingus — var piederēt Emberizidae dzimtai.
Taksonomiskās izmaiņas nozīmē, ka precīzs sugu un ģinšu skaits dažādos avotos var atšķirties; daudzas publikācijas parāda atšķirīgas klasifikācijas atkarībā no izmantotās molekulārās vai morfoloģiskās analīzes.
Sugu piemēri un parādības
Emberizidae iekļauj dažādas labi pazīstamas sugas, kuras bieži vien ir viegli atpazīstamas pēc galvas rakstiem vai dziesmas. Daudzi New World sugu grupējumi tradicionāli dēvēti par “Amerikas zvirbuļiem”, bet Vecajā pasaulē biežāk lieto nosaukumu “buntings”.
Ligzdošana un migrācija
Daļa sugu ir sēdošas vai īsi migrējošas, bet daudzām Eiropas un Ziemeļamerikas sugām raksturīga garāka migrācija uz ziemas perēkļiem. Ligzdošana parasti notiek uz zemes vai krūmos — ligzdas ir glītas, kausu formas, darinātas no zāles, stiebrām un pamata materiāliem. Reproduktīvā uzvedība bieži ietver dziedāšanu, duetus vai teritoriju aizstāvēšanu.
Konservācija
Daudzas emberizīdu sugas ir izplatītas un drošas, tomēr dažas lokālas vai specializētas sugas cieš no biotopu zuduma, intensīvas lauksaimniecības, invazīvām sugām vai klimata pārmaiņām. Aizsardzības pasākumi ietver biotopu saglabāšanu, migrācijas ceļu aizsardzību un zinātniskus monitoringa projektus sugu stāvokļa uzraudzībai.
Kopumā Emberizidae ir ekoloģiski nozīmīga un morfoloģiski daudzveidīga putnu grupa, kuras izpēte turpinās, jo jaunie ģenētiskie dati pastāvīgi precizē saprašanu par sugu radniecību un izcelsmi.