Epšteina–Bāra vīruss (EBV): definīcija, simptomi un vēža saistība

Epšteina–Bāra vīruss (EBV): definīcija, simptomi, pārnešanas ceļi un saistība ar vēža riskiem — uzzini diagnostiku, prognozi un profilakses iespējas.

Epšteina–Bāra vīruss (EBV), saukts arī par cilvēka herpesvīrusu 4 (HHV‑4), pieder pie astoņiem herpes dzimtas vīrusiem un ir viens no visizplatītākajiem vīrusiem cilvēku populācijā. EBV visbiežāk ir pazīstams kā infekciozās mononukleozes (dziedzeru drudža) izraisītājs, taču tas ir saistīts arī ar vairākām hroniskām un nopietnām slimībām, tostarp ar dažām vēža formām un ar slimībām, kas saistītas ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV). Aptuveni 200 000 vēža saslimšanas gadījumu gadā var izraisīt (vai būt saistīti ar) EBV.

Pārvade un profilakse

EBV galvenokārt izplatās ar siekalām un citām ķermeņa šķidrumu izdalēm — galvenais ceļš ir mutiska transmisija (kissing, koplietojot traukus, zobu sukas, mīksto pārtiku u.c.). Var notikt arī seksuāla transmisija un pārvade caur asins produktiem vai transplantētiem orgāniem. Lai gan infekcija var rasties jebkurā vecumā, infekcijas iznākums un slimības smagums atkarīgs no inficēšanās vecuma: bērniem infekcija bieži ir asimptomātiska vai viegla, kamēr pusaudžiem un jauniešiem biežāk attīstās dziedzeru drudzis.

Simptomi un slimības gaita

Inkubācijas periods parasti ir vairākas nedēļas (bieži 4–6 nedēļas). Tipiski infekciozās mononukleozes simptomi:

• ilgstošs nogurums un vājums;
• drudzis;
• sāpoša rīkle un tonsilītu līdzīgi simptomi;
• palielināti limfmezgli (īpaši kaklā);
• splēna palielināšanās (splenomegālija) un reizēm aknu iesaistīšanās;
• asins analīzēs var parādīties atipiskas limfocītu formas (atipiskie limfocīti).

Daudziem infekcija izzūd pašrocīgi pēc vairākām nedēļām līdz mēnešiem, tomēr nogurums var saglabāties ilgāk. Bērniem infekcija bieži noris bez skaidriem simptomiem.

Komplikācijas

Lielākā daļa gadījumu ir viegli, taču retāk var rasties smagākas komplikācijas:

• splēnas plīsums (retums, bet potenciāli dzīvībai bīstams);
• smaga aknu iekaisuma (hepatīta) vai dzeltenuma attīstība;
• autoimūnas asins saslimšanas — hemolītiskā anēmija, trombocitopēnija;
• elpošanas ceļu obstrukcija, ja ļoti palielinās tonzillas;
• neiroloģiskas komplikācijas — meningoencefalīts, Guillain–Barré sindroms un citas retas neiroloģiskas izpausmes;
• imūndeficīta stāvokļos – reaktivācija, smagas sistēmiskas infekcijas vai post‑transplantācijas limfoproliferatīvi sindromi.

Saistība ar vēzi un citām hroniskām slimībām

EBV var veicināt vai būt saistīts ar vairākām ļaundabīgām un pirmsvēža stadijām, piemēram:

• Hodžkina limfoma un citas limfomas (piemēram, Burkitt limfoma);
• nasofarings (rinofarings) karcinoma;
• dažas kuņģa (gastriska) vēža formas;
• post‑transplantācijas limfoproliferatīvas slimības (PTLD) pacientiem ar imūnsupresiju.

Tāpat EBV infekcija ir saistīta ar paaugstinātu risku attīstīt dažas autoimūnas slimības — pētījumos bieži min saistību ar multiplās sklerozes (MS) attīstību, ģenētisku predispozīciju un citām autoimūnām patoloģijām. Attiecības starp EBV un šīm slimībām joprojām tiek aktīvi pētītas, lai saprastu cēloņu un seku mehānismus.

Imunitāte, latentums un reaktivācija

Pēc sākotnējās infekcijas EBV var pāriet latentā (neaktīvā) fāzē un saglabāties mūža garumā galvenokārt B šūnās. Lielākā daļa inficēto attīsta efektīvu adaptīvo imunitāti, kas kontrolē vīrusa replikāciju. Tomēr vīruss var reaktivēties — it īpaši, ja imūnsistēma ir vājināta (piemēram, HIV infekcija, imūnsupresīva terapija pēc transplantācijas). Reaktivācija var izpausties ar vīrusa izdalīšanos siekalās bez klīniskām pazīmēm vai ar slimības recidīvu.

Diagnostika

Diagnostikā izmanto:

• seroloģiskus testus — antivielas pret vīrusa kapsīdu (VCA IgM, IgG) un pret EBV nukleāro antigēnu (EBNA); VCA IgM norāda uz nesenu infekciju, EBNA parasti parādās vēlāk un liecina par iepriekšēju inficēšanos;
• heterofilās antivielas tests (Monospot) — ātrāks tests, bet ar ierobežotu jutību un specifiskumu;
• DNS noteikšana ar PCR — lieto, lai konstatētu vīrusa klātbūtni audos vai šķidrumos, īpaši imūnsupresētiem pacientiem vai ja nepieciešama precīza monitorēšana.

Ārstēšana

Specifiska, visu gadījumu izārstējoša pretvīrusu terapija nav plaši pieejama. Lielākoties ārstēšana ir atbalstoša:

• mierināšana un atpūta;
• ūdens un atbilstoša uztura nodrošināšana;
• pretdrudža un pretsāpju līdzekļi (piem., paracetamols, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi);
• kortikosteroīdi var tikt lietoti smagos gadījumos (piem., smagas rīkles nosprostojuma, aļerģiskas reakcijas vai smagu aknu/hematoloģisku komplikāciju gadījumā), bet tos lieto piesardzīgi;
• pretvīrusu līdzekļi (piem., aciklovirs) samazina vīrusa replikāciju mukozādos, taču parasti tie būtiski nemaina klīnisko gaitu akūtas mononukleozes gadījumos.

Profilakse un ieteikumi

Nav vakcīnas pret EBV pieejamas rutīnai. Preventīvie pasākumi ietver:

• higiēnas prasību ievērošanu — roku mazgāšana;
• neapmainīties ar siekalām piesārņotām lietām (dzeramie trauki, zobu sukas u.c.);
• izvairīties no cieša kontakta (piem., skūpstīšanās) ar personām, kurām ir akūta infekcija;
• imūnsupresētiem pacientiem — īpaša piesardzība donoru izvēlē un pēc‑transplantācijas monitorēšana.

Kad jāvēršas pie ārsta

Jāmeklē medicīniskā palīdzība, ja ir:

• spēcīgs vai ilgstošs drudzis un smagas rīkles sāpes, kas neuzlabojas;
• ļoti smaga noguruma sajūta, elpošanas grūtības vai rīšanas traucējumi;
• stipras vēdera sāpes vai pēkšņas asas sāpes kreisajā pusē (var liecināt par splēnas plīsumu);
• simptomi imūnsupresētam cilvēkam vai pazīmes par komplikācijām.

Epidemioloģija

EBV inficēšanas izplatība ir ļoti liela: daudzviet pasaulē gandrīz visi pieaugušie ir saskārušies ar vīrusu. Amerikas Savienotajās Valstīs aptuveni puse no piecus gadus vecajiem bērniem un aptuveni 90 procentiem pieaugušo ir pierādījumi par iepriekšēju inficēšanos. Zīdaiņi kļūst uzņēmīgi, kad zūd mātes antivielu aizsardzība. Ja pusaudžu vecumā notiek inficēšanās, 35–50% gadījumu var attīstīties dziedzeru drudzis.

Īss kopsavilkums: EBV ir izplatīts herpesvīruss, kas parasti izpaužas vieglas akūtas infekcijas vai asimptomātiski, bet reizēm var izraisīt infekciozo mononukleoz vai smagākas komplikācijas. Tas saglabājas latentā formā mūža garumā un ir saistīts ar dažiem vēža veidiem un iespējamu risku autoimūnu slimību attīstībai. Ja simptomi ir smagi vai ilgstoši, nepieciešama medicīniska izmeklēšana un uzraudzība.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Epšteina-Barra vīruss?

J: Kā izplatās EBV?

J: Cik daudz cilvēku ir inficēti ar EBV?

J: Kas notiek, ja kāds inficējas ar EBV pusaudža gados?

J: Kur organismā notiek EBV infekcija?

Vai neaktīvais EBV paliek cilvēka organismā visu mūžu pēc tam, kad sākotnējā infekcija ir kontrolēta?

Meklēt pēc burta