"Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs" ir Mērijas Šellijas romāns, kas pirmoreiz publicēts anonīmi 1818. gadā Londonā. Tas stāsta par zinātnieku, kurš, izmantojot dīvainu zinātnisku eksperimentu, radījis dzīvību un vēlāk ciešīgas vainas, nožēlas un traģēdijas rezultātā zaudē visu, kas viņam dārgs. Romāna struktūra ir ietīta stāstījumā caur Roberta Voltona vēstulēm, kurās tiek iekļauts Viktora Frankenšteina paša stāstījums, kā arī radījuma paša atskaņojums.

Radīšanas apstākļi

Stāsts radās laikā, kad Mērija ceļoja pa Ženēvas apkaimi Šveicē. 1816. gada vasarā — pazīstamajā "bezvasaras gadā" — viņa, viņas nākamais vīrs Pērsijs Biššela Šellijs, lords Bairons un citi draugi uzturējās kopā un apsprieda filozofijas, dabu un okultismu. Sarunu laikā tika izsludināta sacensība: kurš uzrakstīs labāko šausmu stāstu. Pēc vairākām nedēļām pārdomām Mērija piedzīvoja sapni par zinātnieku, kurš piešķir dzīvību. No šīs vīzijas radās romāns Frankenšteins.

Publicēšana un autores identitāte

Pirmais izdevums parādījās 1818. gadā bez autores vārda. Vēlākos izdevumos Mērijas Šellijas autorība kļuva publiska — romāns tika pārpublicēts un papildināts, un viņas vārds parādījās arī nākamajos izdevumos. Laika gaitā romāns tika plaši pārtulkots un ieguva globālu atpazīstamību.

Sižets īsumā

Galvenie notikumi koncentrējas uz Viktoru Frankenšteinu, ambiciozu studentu, kurš pieradina dabaszinātnes līdzekļus, lai radītu dzīvību. Radījums, kas rodas no viņa pavadītajiem eksperimentiem, izrādās apdalīts ar mīlestību un sabiedrības pieņemšanu. Atstumts un nežēlīgi noraidīts, radījums sāk atriebības sēriju — tas cenšas sodīt savu radītāju, iznīcinot cilvēkus, kurus Viktors mīl. Romāns beidzas traģiski: gan radītājs, gan radījums cieš, un stāsts parāda abu likteņus Voltona stāstījuma ietvarā.

Temas un motīvi

  • Atbildība un zinātnes ētika: romāns uzdod jautājumu — vai zinātniska spēja nozīmē tiesības to izmantot bez domāšanas par sekām?
  • Atstumtība un identitāte: radījuma vientulība, tās mēģinājumi mācīties un saprast cilvēku sabiedrību atklāj cilvēciskās vajadzības pēc atzīšanas un pieņemšanas.
  • Ambīcija un hubris: Viktora centieni pārkāpt dabas robežas atgādina klasiskās traģēdijas motivus.
  • Dabas spēks un romantiskā domāšana: ainavas, cilvēka emocionālā saikne ar dabu un dabas klātesamība kā atspulgs iekšējām noskaņām.
  • Reliģiskās un literārās alūzijas: radījums sevi dēvē par "tava darba Ādamu" un dažviet — par "kritušu eņģeli", atsaucoties uz Bībeles un Dantes motīviem.

Radījuma tēls un mūsdienu uztvere

Kopš romāna publicēšanas vārds "Frankenšteins" bieži tiek lietots, lai apzīmētu pašus radījumus vai briesmoņus, kas radīti cilvēka roku spēkos. Lai gan tehniski šis nosaukums attiecas uz radītāju (Viktoru Frankenšteinu), šāds lietojums ir nostiprinājies populārajā valodā un tiek plaši pieņemts. Romānā radījumu dēvē ar dažādiem epitetiem — "radījums", "briesmonis", "ļauna būtne", "dēmons", "būtne" un pat vienkārši "tas". Radījums pats sevi identificē gan kā "tava darba Ādamu", gan reizēm kā "tavs kritušais eņģelis", izceļot gan radniecības, gan nodevības motīvus.

Ir svarīgi atzīmēt, ka daudzas populāras priekšstatu un vizuālās interpretācijas (piem., zaļā āda, metāla skrūves kakla sānos, masīvs, lēnprātīgs monstrs) ir kino un skatuves ietekmētas — īpaši 20. gadsimta Holivudas un Universāla studiju versijas. Šellijas tekstā radījuma apraksts ir niansētāks: viņam ir dzeltenīga āda, melnas lūpas, glancējoši zobi un izteikta inteliģence; viņš spēj runāt, mācīties un reflektēt par savu stāvokli.

Ietekme un mantojums

Frankenšteins tiek uzskatīts par vienu no pamatdarbiem gan gotiskajā literatūrā, gan agrīnā zinātniskās fantastikas žanrā. Tas raisīja diskusijas par cilvēka spēju manipulēt ar dzīvi, par saprašanu un līdzjūtību pret "citiem", un par zinātnes morālo atbildību. Romāns ir iedvesmojis neskaitāmas adaptācijas — filmas, teātra izrādes, radio spēles, komiksus un citus mākslas darbus — un turpina būt aktuāls kā brīdinājums un kā literāra klasika, kas liek domāt par cilvēka rīcības sekām.