Fudžita Tojohači (kanji: 藤田豊八；Hiragana: ふじたとよはち) bija japāņu rakstnieks un Austrumāzijas vēstures profesors. Viņš dzīvoja no 1869. gada 19. oktobra līdz 1929. gada 15. jūlijam. Dzimis Tokušimas prefektūrā, Fudžita ieguva reputāciju kā specializēts Austrumāzijas vēstures pētnieks un skolotājs.

Biogrāfija un akadēmiskā darbība

Fudžita Tojohači studēja un strādāja gan Japānā, gan Ķīnā, veicinot akadēmisko sadarbību starp abām valstīm. Viņš nodibināja skolu Dzjansu, Ķīnā, kur strādāja pie izglītības attīstīšanas un kultūras apmaiņas. Ilgu laiku bija Pekinas Universitātes (Imperatora Universitātes, 京師大學堂) pasniedzējs, kur mācīja Austrumāzijas vēsturi un ietekmēja daudzus studentus no Āzijas reģiona.

Viņa (ķīniešu) pseidonīms bija Džianfengs / Kenfou (劍峰), ko viņš izmantoja galvenokārt rakstiskajos darbos un publiskajās aktivitātēs Ķīnas vidē.

Darbi un pētījumi

Fudžita bija autoritatīvs izglītības un vēstures jautājumos, īpaši attiecībā uz Austrumāzijas vēsturi. Starp viņa nozīmīgākajiem darbiem ir:

  • 「中等教育東洋史」 — publikācija par vidusskolas līmeņa izglītību un Austrumu vēsturi (latviski aptuveni "Vidusskolas izglītība, Austrumāzijas vēsture"). Darbs bija domāts gan mācību materiāliem, gan plašākai izpratnei par reģiona vēsturi.
  • 「東西交涉史之研究（東西交渉史の研究）」 — "Pētījumi par Austrumu un Rietumu vēsturiskajām mijiedarbībām" (angl. Studies on East–West Interactions). Šis pētījums aplūkoja vēsturiskos sakarus un kontaktus starp Austrumu un Rietumu valstīm.

Grāmatu krājums un mantojums

Fudžita bija arī dedzīgs grāmatu un avotu krājējs; viņš savāca vairāk nekā 1700 ķīniešu grāmatu, kas atspoguļoja viņa plašo interesi par ķīniešu literatūru, vēsturi un avotu kritiku. Pēc viņa nāves šīs grāmatas tika nosūtītas uz Toyo Bunko (東洋文庫) un ievietotas speciālā nodaļā ar nosaukumu Fujitas bibliotēka「藤田文庫」。

Fudžitas darbi un krājums joprojām ir nozīmīgs avots pētniekiem, kas nodarbojas ar Austrumāzijas vēsturi, sinoloģiju un reģiona izglītības attīstību. Viņa pūles veicināja akadēmisko saikņu stiprināšanu starp Japānu un Ķīnu un palīdzēja saglabāt vērtīgas primārās liecības nākamajām paaudzēm.