Anālais vēzis: simptomi, riska faktori, diagnostika un ārstēšana

Uzziniet par anālā vēža simptomiem, riska faktoriem, diagnozi un ārstēšanu — agrīna atpazīšana, ārstēšanas iespējas, profilakse un praktiski padomi pacientiem un tuviniekiem.

Anālais vēzis ir vēža veids anālajā atverē. Tas atšķiras no daudz biežāk sastopamā kolorektālā vēža. Atšķiras etioloģija, riska faktori, klīniskā attīstība, stadija un ārstēšana. Anālais vēzis lielākoties ir plakanšūnu karcinoma, kas veidojas skvamokolumnāra zonas tuvumā.

Citi anālās karcinomas veidi ir adenokarcinoma, limfoma, sarkoma vai melanoma.

Tiek lēsts, ka 2014. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tiks diagnosticēti aptuveni 7060 jauni saslimšanas gadījumi ar anālo vēzi (4500 sievietēm un 2500 vīriešiem). Tas parasti ir konstatēts pieaugušajiem, vidējais vecums ir agrīni 60 gadi.

Simptomi

Anālais vēzis var izpausties ar dažādiem simptomiem, kas sākotnēji var izskatīties kā maznozīmīgas taisnās zarnas problēmas. Ja šādi simptomi saglabājas, jākonsultējas ar ārstu:

• Asins izplūdumi no anālās atveres vai taisnās zarnas
• Sāpes vai diskomforts anālajā apvidū
• Nieze vai dedzināšana ap anālo atveri
• Palpējams mezgls vai bumba anālajā kanālā vai pie atveres
• Izmaiņas zarnu ieradumos (piem., aizcietējumi, saglabājošs vēlme iet uz tualešu — tenesmi)
• Gļotu izdalīšanās vai neparasts izdalījums
• Palielinātas cirkšņa limfmezgli — var liecināt par izplatīšanos

Riska faktori

Galvenie anālā vēža riska faktori ir saistīti ar ilgstošu iekaisumu, infekcijām un imūnsupresiju:

• Ilgstoša cilvēka papilomas vīrusa (HPV), it īpaši augsta riska tipiem (piem., HPV 16), klātbūtne
• Anālā dzimumakta prakse un vairāki seksuālie partneri (lielāks inficēšanās risks ar HPV)
• HIV infekcija un vispārēja imūnsupresija (mazina spēju iznīdēt HPV infekcijas)
• Smēķēšana
• Vecums — slimība biežāk sastopama gados vecākiem pieaugušajiem
• Iepriekšējas dzemdes kakla, vulvas vai maksts HPV izraisītas izmaiņas

Diagnostika

Diagnostikas mērķis ir precīzi apstiprināt audzēju, noteikt tā tipu un izplatību:

• Ķermeņa apskate un taisnās zarnas pirksta izmeklēšana (DRE)
• Anoskopija vai proktoskopija, lai vizualizētu anālās kanāla iekšieni
• Biopsija — obligāta audu parauga ņemšana histoloģiskai analīzei (šī nosaka vēža tipu)
• Attēldiagnostika lokālajai stadijai: endoanālais ultrasonogrāfijas (endoanal USG) vai MR iegūst labāku priekšstatu par audzēja dziļumu un iesaisti apkārtējos audiem
• Metastāžu meklēšanai: CT vai PET‑CT izmeklējumi krūšu kurvja un vēdera iegurņa apvidū
• Limfmezglu novērtēšana (īpaši cirkšņa limfmezgliem)

Ārstēšana

Ārstēšanas plāns atkarīgs no audzēja histoloģiskā tipa, lieluma, lokalizācijas un stadijas. Terapijas lēmumus pieņem multidisciplināra komanda (ģimenes ārsts, ķirurgs, onkologs, radioloģijas speciālists):

• Plakanšūnu karcinoma — visbiežāk ārstēšanas metode ir kombinēta ķīmijterapija un staru terapija (radios + ķīmijterapija). Tradicionāli lieto 5‑fluorouracilu (5‑FU) kombinācijā ar mitomicīnu C vai cisplatīnu. Šī pieeja bieži saglabā sfinktera funkciju un izvairās no tūlītējas amputācijas (abdominoperineālā rezekcija).
• Lokāla ekscīzija — nelieliem, ļoti agrīna stadija (piem., ādas vai ļoti virspusējiem) audzējiem iespējama lokāla izgriešana.
• Ķirurģija — plašāka operācija (piem., abdominoperineālā rezekcija) tiek izmantota gadījumos, kad audzējs neatsaucas uz kombinēto terapiju vai ja tas ir adenokarcinoms vai cits histoloģiskais tips, kur ķirurģiska ārstēšana ir piemērotāka.
• Metastātiska slimība — sistēmiska ķīmijterapija; noteiktos gadījumos var apsvērt mērķterapiju vai imunoterapiju. Imunoterapeitiķi (piem., PD‑1 inhibitoru grupas medikamenti) pēdējos gados parādījušies kā iespēja pacientiem ar progresējošu vai atkārtotu slimību, tomēr to piemērotība jāvērtē individuāli.
• Rehabilitācija un blakusparādību vadība — staru terapijas un ķīmijterapijas blakusparādību (ādas bojājumi, fekāliju traucējumi, sāpes) laicīga ārstēšana un atbalsts ir svarīga dzīves kvalitātes uzturēšanai.

Profilakse un uzraudzība

• HPV vakcinācija — vakcinācija pret HPV pirms seksuālās darbības uzsākšanas samazina inficēšanās risku un potenciāli ilgtermiņā var samazināt arī ar analālo vēzi saistīto gadījumu skaitu.
• Smēķēšanas atmešana — samazina risku attīstīties vairākām ļaundabīgām slimībām, tostarp anālajam vēzim.
• Augsta riska pacientu uzraudzība — cilvēkiem ar HIV vai ilgstošu HPV infekciju var ieteikt analo cytoloģiju (anal pap tests) un, ja nepieciešams, augstas izšķirtspējas anoskopiju, lai agrīni konstatētu pirmsvēža izmaiņas.

Prognoze

Prognoze lielā mērā ir atkarīga no atklāšanas stadijas. Agrīni atklāti, lokāli ierobežoti audzēji parasti reaģē labi uz kombinēto terapiju, bet plaša vietēja izplatība vai metastāzes pasliktina izredzes. Regulāra medicīniska uzraudzība pēc ārstēšanas ir svarīga agrīnai recidīva atklāšanai.

Kad vērsties pie ārsta

Jākonsultējas ar ārstu, ja parādās noturīgas anālās sūdzības — asiņošana, sāpes, mezgls, pastāvīga nieze vai izmaiņas zarnu darbībā. Agrīna izmeklēšana palielina iespējas veiksmīgai ārstēšanai.

Ja Jums ir papildu jautājumi par anālo vēzi, riska faktoriem vai ārstēšanas iespējām, konsultējieties ar ģimenes ārstu vai specializētu onkoloģijas centru.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir anālais vēzis?

J: Kādi ir dažādi anālā karcinoma veidi?

J: Kādi ir anālā vēža riska faktori?

J: Kāds ir visbiežāk sastopamais anālā karcinoma veids?

J: Kāds ir aplēstais jauno anālā vēža gadījumu skaits Amerikas Savienotajās Valstīs 2014. gadā?

J: Kādā vecuma grupā visbiežāk sastopams anālais vēzis?

J: Kādas ir atšķirības starp anālo vēzi un kolorektālo vēzi?

Meklēt pēc burta