Konvencija par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu (1948)

Uzzini par 1948. gada ANO Konvenciju par genocīda novēršanu un sodīšanu — vēsture, mērķi, starptautiskā atbildība un tiesāšana.

Genocīda konvencija (oficiāli Konvencija par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu) ir starptautisko cilvēktiesību līgums par genocīdu, ko 1948. gada 9. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija. Konvencijas mērķis ir novērst genocīdu un tā kūdīšanu, definēt šā nozieguma formas un noteikt valstu pienākumus to novērst un sodīt vainīgos. Konvencija stājās spēkā 1951. gada 12. janvārī.

Definīcija un galvenās normas

Konvencijas 2. pants sniedz plaši citētu tiesisko definīciju: genocīds ir darbība, izdarīta ar nolūku iznīcināt pilnībā vai daļēji kādu etnisku grupu, rasi, reliģisku piederību vai nacionālu grupu. Šādas darbības var ietvert, piemēram:

slepkavības;
• nopietna miesas vai garīga bojājuma nodarīšana grupas locekļiem;
• dzīvības apstākļu radīšana, kas vēl vairāk veicina grupas fizisku iznīcināšanu;
• dzimstības novēršana grupas ietvaros;
• bērnu piespiedu pārcelšana uz citām grupām.

Konvencija arī paredz, ka par genocīdu ir sodāmi saskaņošana, tieša publiska aicināšana, mēģinājums un sadarbība (konkretizēts 3. pants).

Valstu pienākumi

Saskaņā ar Konvenciju, līgumslēdzējas valstis ir apņēmušās:

• novērst genocīda izdarīšanu jebkurā vietā un jebkurā laikā;
• izveidot nacionālo likumdošanu, kas padara genocīdu par sodāmu noziegumu;
• veikt izmeklēšanu, izdot vai vajāt vainīgos un sadarboties ar citām valstīm, lai nodrošinātu sodu pret izpildītājiem;
• veikt izglītojošas un preventīvas darbības, lai mazinātu risku genocīdam.

Starptautiskā jurisdikcija un īstenošana

Konvencija paredz, ka par genocīdu var atbildēt gan nacionālajās tiesās, gan starptautiskajās institūcijās. Pēc Otrā pasaules kara pieredzes un vēlākās attīstības, par genocīda izdarīšanu ir tiesājušas pagaidu starptautiskās tribunālas (piemēram, Nīderlandes un ANO izveidotie tribunāli) un vēlāk izveidotās institūcijas. Mūsdienās vainīgos var tiesāt arī Starptautiskajā Krimināltiesā (SKT), taču ne visas valstis ir piekritušas gan Konvencijai, gan SKT jurisdikcijai — pastāv valstu atšķirības ratifikācijā un pievienošanās starptautiskajiem mehānismiem (starptautiskās tiesības par Starptautisko krimināltiesu kontekstā).

Vēsturiska nozīme un piemēri

Konvencija bija pirmais starptautiskais instruments, kas formāli definēja genocīdu un pauda starptautisku apņemšanos to novērst. Tā bija iedvesma un pamats vēlākām krimināltiesiskām procedūrām, tostarp ANO izveidotajiem disputiem par bijušās Dienvidslāvijas un Ruandas notikumiem, kuros tika konstatēta genocīdai līdzīga darbība. Šie procesi nostiprināja principu, ka gan politiski līderi, gan izpildītāji var tikt saukti pie atbildības.

Kritika un ierobežojumi

Konvenciju ir kritizējuši par dažiem ierobežojumiem:

• tā aizsargā tikai nacionālas, etniskas, rasiskas un reliģiskas grupas — politiskas un sociālas grupas nav iekļautas;
• praktiska īstenošana bieži vien ir atkarīga no valstu politiskās gribas un starptautiskās sadarbības;
• dažkārt ir domstarpības par pierādīšanu, ka pastāvēja specifisks nolūks (mens rea) — nodoms iznīcināt grupu kā tādu.

Nozīme mūsdienās

Konvencija joprojām ir pamatdokuments cilvēktiesību un starptautiskās krimināltiesības jomā. Tā nodrošina tiesisko pamatu gan preventīvām programmām, gan soda piemērošanai par plaša mēroga humanitāriem noziegumiem. Lai gan izaicinājumi īstenošanā joprojām pastāv, Konvencija ir svarīgs instruments, kas skaidri nostiprina starptautisku pienākumu nepieļaut un sodīt genocīdu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Genocīda konvencija?

J: Ko aizsargā Genocīda konvencija?

J: Kā saskaņā ar šo konvenciju tiek tiesāti genocīda dalībnieki?

J: Vai ir valstis, kas nav ratificējušas šo konvenciju?

J: Kad tika izveidota Genocīda konvencija?

J: Kāds ir Genocīda konvencijas mērķis?

J: Vai tā attiecas tikai uz noteiktām reliģijām vai etniskajām grupām?

Meklēt pēc burta