Hoplons (aspis): Kas bija senās Grieķijas hoplītu vairogs?

Hoplons (aspis): atklāj senās Grieķijas hoplītu apaļā vairoga vēsturi, dizainu, simboliku un kaujas nozīmi — no spartiešu Lambda līdz Atēnu pūcei.

Senajā Grieķijā grieķu vairogu sauca par hoplonu vai aspi. No šī vārda ir atvasināts hoplīts — grieķu smagā kājnieka nosaukums, kas burtiski nozīmē “apbruņotais”. Hoplons nebija tikai aizsargierocis; tas bija hoplīta identitātes un pilsētas simbols.

Uzbūve un materiāli

Parasti hoplons bija apaļš, dziļi iegriezts (konisks) koka vairogs ar izliektu ārpusi — tā forma ļāva labāk atražot triecienu spēku un nodrošināja plašu aizsardzību. Tipiskas īpašības:

• Izmērs: parasti apmēram 0,9–1,1 m diametrā, lai segtu hoplīta ķermeņa kreiso pusi.
• Svars: atkarībā no konstrukcijas apmēram 5–9 kg (bieži min ap 6–8 kg), lai būtu pietiekami aizsargājošs, bet ne pārāk smags kaujā.
• Materiāli: saplākšņi vai plāksnēs saliktas koka dēlītes, bieži pārklātas ar ādu vai audumu; dažiem exemplāriem ārējo virsmu stiprināja vai plānākās vietās pārklāja ar bronzas loksni.
• Rokturi un stiprinājumi: hoplons parasti turējās ar centrālo roku caurumu un apmēram pie malām pievienotu siksnu. Tradicionālajās konstrukcijās lietoja divus galvenos elementus — porpaks (centrālais rokas profils) un antilaba (siksna pie malām), kas ļāva gan noturēt vairogu, gan manipulēt ar to kaujas laikā.

Fonētika un taktika — hoplīta sapulce

Hoplon bija galvenais hoplīta ekipējuma elements: to nēsāja kreisajā rokā, lai aizsargātu sevi un saujas labo sānu kaimiņu. Hoplītu kaujas veidojums — falanga — balstījās uz kārtīgu vairogu rindas izvietojumu: vairogi pārklājās, radot gandrīz nepārtrauktu aizsardzības sienu. Šīs taktikas mērķis bija othismos — masveidīga iegūstama virzība uz priekšu, spiežot pretinieku rindas, un hoplons bija būtisks šādam „spiešanas” manevram.

Vairogs nebija tikai pasīvs aizsargs — to dažkārt izmantoja arī uzbrukumam: ar malu varēja sist, stumt vai savilkt ienaidniekus vaļā. Spartieši slaveni izmantoja hoplonu arī kā uzbrukuma ieroci, rīkojoties disciplinēti un kolektīvi.

Estētika un simbolika

Vairogi nereti tika dekorēti ar pilsētas vai kopienas simboliem, kas palīdzēja atpazīt vienību kaujas laukā un stiprināja piederības sajūtu. Iespējams, slavenākais rotājums ir spartiešu — liela lambda (Λ), kas norādīja uz Lacedaemon (Spartu). Sākot ar 5. gs. p. m. ē. beigām, Atēnu hoplīti bieži izmantoja mazāku pūci — Atēnu svēto putnu — kā atpazīšanas zīmi.

Dažādās polisās rotājumi atšķīrās: Tēbijas hoplītu vairogus dažkārt rotāja sfinkss vai Herakla nūja, bet citur redzamas ģeometriskas figūras, dievu tēli vai vienkāršas krāsu zīmes. Rotājumi bija gan praktiski — atvieglot vienību atšķiršanu kaujā — gan rituāli un reprezentatīvi.

Vairoga attīstība un variācijas

Laika gaitā hoplonu dizains un materiāli mainījās atkarībā no tehnoloģijas un taktikas. Agrākie vairogi varēja būt smagāki un biezāki; klasiskā perioda laikā tie kļuva efektīvāki, vieglāki un estētiski izstrādātāki. Reģionālās variācijas radīja atšķirīgus formātus un siksnu izkārtojumus, bet apaļais, iegrieztais hoplons saglabāja savu dominējošo lomu grieķu hoplītu kaujā.

Kopumā hoplons (asps) bija ne tikai ekipējuma gabals, bet arī sociāla un militāra ikona — ar to saistījās stepnas disciplīna, kolektīvisms un pilsētas gods.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauca grieķu vairogu?

J: No kā bija izgatavots hoplons?

J: Kāds bija hoplona mērķis?

J: Kā hoplona vairogu nēsāja?

J: Kāds bija slavenākais hoplona vairoga rotājums?

J: Kādi vēl rotājumi tika izmantoti uz hoplona vairoga?

J: Kā hoplona vairogu izmantoja spartieši?

Meklēt pēc burta