Zaļakmens joslas — seno metamorfētu vulkānisko iežu reģioni
Atklāj zaļakmens joslu ģeoloģiju: seno metamorfēto vulkānisko iežu izcelsme, minerāli (hlorīts, aktinolīts), izplatība un nozīme Zemes vēsturē.
Zaļakmens joslas ir plaši un ļoti seni reģioni, kas sastāv galvenokārt no metamorfētu vulkānisko iežu. Nosaukums radušies pēc šo iežu raksturīgās zaļās krāsas, ko piešķir dominējošie zaļie minerāli — hlorīts, aktinolīts un citi zaļi amfiboli. Zaļakmens joslas bieži ir labi saskatāmas kā garenas, slāņainas struktūras zemes garozā.
Zaļakmens joslas sākotnēji izveidojās no jūras dibena vulkāniskām vielām — piemēram, bazalta un dažkārt ar augstu MgO saturu raksturotām ultramafiskām lavām (komatiītiem). Parasti tās veidojās seno okeānu izplatīšanās centros un vulkānisko salu loku zonās, kur notika intensīva lavas izvirdumu un vulkānisku nogulšņu veidošanās. Šīs joslas var stiepjas no dažiem kilometriem līdz vairākiem tūkstošiem kilometru garumā. Pēc saknēm vulkāniskie ieži vēlāk tika stipri pārveidoti — tie tika metamorfēti un kopā ar tiem saglabājās arī starpslāņi ar nelieliem nogulumiežu iežiem. Bieži sastopami tipiski pazīmes, kā piemēram, “spilvenu” lavas (pillow lavas), kas liecina par zemūdens izvirdumiem.
Daudzas zaļakmens joslas, kas radušās ļoti senos okeānos, mūsdienās atrodas uz sauszemes — tās ir saglabājušās arheā un proterozoja krāteros, parasti starp senām granīta un gneisa korām (granīta un gneisa ķermeņiem). Šie iežu kompleksi ir bieži mafiski, — tas nozīmē, ka tajos parasti ir liels magnija un dzelzs saturs, savukārt silīcija dioksīda (SiO2) saturs parasti ir zemāks nekā felsiskos iežos.
Metamorfisma rezultātā daudzi zaļakmens joslu ieži atrodas greenschist līdz epidote-amphibolite metamorfiskajā pakāpē, un tieem raksturīgo minerālu sastāvu veido hlorīts, aktinolīts un citi amfiboli. Tipiska stratigrāfija ietver vijumus ar vulkāniskajām plāksnēm, pelītu un smilšakmeņu starpslāņiem, kā arī retākas ultramafiskas sekvences.
Zaļakmens joslām ir liela ģeoloģiska un ekonomiska nozīme. Tās bieži hostē nozīmīgas minerālu krātuves — piemēram, vulkāniskos masveida sēra (VMS) nogulumus, vara‑svina‑zelta koncentrācijas, oregēniskos zelta ielāpus, kā arī nikela, vara un platīna grupas elementus ultramafiskajās sekvencēs. Tāpēc zaļakmens joslas ir svarīgs mērķis rūpnieciskai izpētei un ieguvei.
No zinātniskā viedokļa zaļakmens joslas sniedz būtisku informāciju par agrīno Zemes tektoniku, okeānu un vulkanismu. Pētījumi par to vecumu, veidošanās vidi un minerālo sastāvu palīdz saprast gan kratonu attīstību, gan globālas ģeoloģiskas procesus Senajā zemes garozā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir zaļo akmeņu joslas?
A: Zaļakmeņu joslas ir lieli ļoti senu metamorfētu vulkānisko iežu reģioni, kas sākotnēji veidojušies no vulkāniskiem iežiem, piemēram, bazalta.
J: Kāpēc šīs joslas sauc par zaļakmens joslām?
A: Nosaukums cēlies no šo iežu minerālu, piemēram, hlorīta, aktinolīta un citu zaļo amfibolu, zaļās krāsas.
J: Kur veidojās zaļakmens joslas?
A: Zaļakmens joslas veidojās senajos okeānu izplatīšanās centros un vulkānisko salu lokos.
J: Vai zaļo akmeņu joslas ir sastopamas tikai okeānos?
A: Nē, tās zaļakmens joslas, kas veidojušās senajos okeānos, tagad sastopamas uz sauszemes arheā un proterozoja krātonos starp granīta un gneisa ķermeņiem.
J: Kāda veida ieži ir sastopami zaļakmens joslās?
A: Šīs ieži ir mafiskie ieži, t. i., tajos ir daudz magnija un silīcija dioksīda.
J: Cik garas var būt zaļakmens joslas?
A: Zaļakmens joslas var būt vairākus tūkstošus kilometru garas.
J: Kā veidojās zaļakmens joslas?
A: Zaļakmens joslas sākotnēji veidojās no vulkāniskiem iežiem, piemēram, bazalta, kas vēlāk tika metamofoizēti, un starp vulkāniskiem veidojumiem bija nelieli nogulumiežu ieži.
Meklēt