Indonēzijas vēsture: no Javas cilvēka un impērijām līdz mūsdienām
Indonēzijas vēsture: no Javas cilvēka un Majapahit impērijas cauri islāma izplatībai, koloniālismam un neatkarībai līdz mūsdienu daudzveidīgai Indonēzijai.
Indonēzijas vai, precīzāk, Indonēzijas arhipelāga Dienvidaustrumāzijā ar 17 508 salām vēsture aizsākās ar Homo erectus (tautā pazīstams kā "Javas cilvēks"). Ir atrastas fosilas atliekas, kas saglabājušās aptuveni pirms viena miljona gadu. Šie agrīnie hominīdi un vēlākie mednieku–vācēju kopienu pēcteči nodibināja pirmās ilgstošākas apmetnes salu sistēmā; ar laiku uzplauka arī sarežģītākas akmens laikmeta kultūras un jūras ceļu izmantošana.
Austronēziešu ieceļošana un agrārā revolūcija
Austronēzieši, kas veido lielāko daļu mūsdienu iedzīvotāju, uz Dienvidaustrumāziju ieceļoja no Taivānas. Indonēzijā viņi ieradās ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Melanēzijas pamatiedzīvotāji devās uz tālākajiem austrumu reģioniem. Austronēziešu ienākšana un plašā lauksaimniecības — it īpaši rīsu audzēšanas slapjos laukos — izplatīšanās ļāva izveidoties pastāvīgām ciematkopām un, galu galā, pilsētām. Kad jau astotajā gadsimtā p. m. ē. tika attīstīta rīsu audzēšana slapjos laukos, veidojās sarežģītāki sociālie un politiskie veidojumi, un līdz pirmajam gadsimtam p. m. ē. sāka plaukt mazas karaļvalstis.
Tirdzniecība, indijaņizācija un seno impēriju laikmets
Indonēzijas atrašanās jūras ceļā palīdzēja pārvaldīt starptautisko tirdzniecību, kur jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras notika tirdzniecība gan ar Indijas karaļvalstīm, gan Ķīnu. Tāpēc tirdzniecība kopš tā laika ir būtiski ietekmējusi Indonēzijas vēsturi. Kopš 7. gadsimta mūsu ēras tirdzniecības rezultātā uzplauka spēcīgā jūras karaļvalsts Šrīvijaja, kas kontrolēja jūras ceļus un ostas Melanezijā un Sundas salās. Līdz ar to tika importēts hinduisms un budisms. Šo periodu raksturoja arī lielas klosteru un tempļu būves — piemēram, Borobudur un citi lielie arhitektūras ansambļi Javas salā, kas liecina par plašām garīgām un kultūras saitēm ar Indiju un Dienvidaustrumu Āziju.
13. gadsimta beigās Javas austrumos tika nodibināta hinduistiskā Majapahit karaliste, kuras ietekme Gajah Mada laikā aptvēra lielāko daļu Indonēzijas; šo periodu Indonēzijas vēsturē bieži dēvē par "zelta laikmetu", jo notika politiskā konsolidācija, kultūras izaugsme un starptautiskās tirdzniecības paplašināšanās.
Islāma izplatīšanās un sultantāti
13. gadsimtā islāms izplatījās uz ziemeļu Sumatru un pēc tam pa tirdzniecības ceļiem – pa ostām un tirgu tīklu – arī uz citām salām. Arvien vairāk Indonēzijas apgabalu pakāpeniski pieņēma islāmu. Līdz 16. gadsimta beigām tā bija dominējošā reliģija Javas un Sumatras salās. Tomēr islāms bieži sajaucās ar jau pastāvošajām vietējām tradīcijām, hinduismu un budismu, radot daudzveidīgas reliģiskās formas — no sultānistu valdītajām pilsētām līdz lokālām islamizētām kopienām.
Eiropiešu ieceļošana un koloniālā pārvaldība
Pirmie eiropieši Indonēzijā ieradās 1512. gadā, kad portugāļu tirgotāji, kurus vadīja Francisco Serrão, centās monopolizēt muskatriekstu, krustnagliņu un kubeb piparu avotus Maluku reģionā. Viņiem sekoja holandiešu un britu tirgotāji. Holandieši 1602. gadā nodibināja Nīderlandes Austrumindijas kompāniju (VOC) un kļuva par dominējošo Eiropas lielvaru, izveidojot tirdzniecības monopolu un politisku ietekmi pār ostām un izejvielu avotiem.
Holandiešu kontrole laika gaitā paplašinājās: no tirdzniecības stacijām VOC pakāpeniski pārgāja uz tiešu kolonizāciju, īpaši 19. gadsimtā, kad Nīderlande konsolidēja varu un izveidoja Hollands-Indie (Nīderlandes Austrumindijas) koloniju. Tomēr pilnīga pārvaldība pār visu arhipelāgu tika sasniegta tikai 20. gadsimta sākumā, kad holandiešu ietekme tika paplašināta līdz mūsdienu robežām.
Otrā pasaules kara ietekme un neatkarības cīņa
Otrā pasaules kara laikā holandieši zaudēja kontroli, jo salās iebruka un tās okupēja Japāna. Japāņu pārvaldība mainīja politiskos spēkus un pastiprināja nacionālismu. 1945. gada augusta beigās, pēc Japānas kapitulācijas, nacionālistu līderis Sukarno kopā ar Mohammad Hatta pasludināja Indonēzijas neatkarību un tika izveidota pagaidu valdība. Sekoja bruņots un diplomātisks neatkarības cīņas periods — Indonēzijas nacionālās revolūcijas laiks — kurā Nīderlande mēģināja atjaunot kontroli.
Pēc starptautiskām spiediena reizēm un militāriem konfliktiem Nīderlande 1949. gada decembrī oficiāli atzina Indonēzijas neatkarību (izņemot Nīderlandes teritoriju Rietumjaungvinejā). Konflikts par šo teritoriju turpinājās vēl vairākus gadus, līdz arī Rietumjaungvineja pievienojās Indonēzijai sekojošā procesa rezultātā.
No Sukarno līdz Suharto un "Jaunajai kārtībai"
Sākotnēji demokrātiskā ceļā izaugusī valsts drīz saskārās ar politiskiem konfliktiem. Sukarno pakāpeniski pārgāja uz demokrātijas alternatīvām formām, ieviešot tā saukto vadīto demokrātiju, kur valsts kontrolēja daudzus sabiedriskos aspektus. Tomēr viņa autoritārā nostāja un politiskā nestabilitāte noveda pie konfrontācijas ar armiju un citiem spēkiem.
Sukarno zaudēja varu militārajam virspavēlniekam ģenerālim Suharto, kura varas pārņemšana notika pēc 1965.–1966. gada notikumiem, kas ietvēra plašu pretkomunistisku apspiešanu, masu slepkavības un politiskas represijas pret Kreisā spārna grupām. 1968. gada martā Suharto tika oficiāli iecelts par prezidentu. Viņa Jaunā kārtība (New Order) guva ārvalstu atbalstu — tostarp no ASV — un veicināja ārvalstu tiešos ieguldījumus Indonēzijā, kas sekmēja ekonomikas izaugsmi turpmāko trīsdesmit gadu laikā. Taču viņa valdīšanu pavadīja plaša korupcija, cilvēktiesību pārkāpumi un politiskās opozīcijas apspiešana.
Krīze, Reformasi un mūsdienu izaicinājumi
1997. un 1998. gadā Indonēzija bija Āzijas finanšu krīzes vissmagāk skartā valsts. Valūtas krahs, banku sabrukums un masveida bezdarbs palielināja iedzīvotāju neapmierinātību ar jauno kārtību un izraisīja plašas iedzīvotāju protestu kustības. Suharto 1998. gada 21. maijā atkāpās no amata, atverot ceļu plašākām politiskām reformām (tās sauc par Reformasi periodu).
Pēc Suharto atkāpšanās demokrātija uzlabojās — tika ieviesta plašāka politiskā pluralitāte, mediju brīvība un tiesas reformas. Tika īstenota reģionālās autonomijas programma, lai samazinātu centrālās varas varu un dotu lielākas pilnvaras provincēm. 2004. gadā notika pirmās tiešās prezidenta vēlēšanas, kas nostiprināja demokrātisku vēlēšanu tradīciju. Tomēr saglabājās zināma politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, kā arī ilgtspējīgas reformas ieviešanas izaicinājumi.
1999. gadā Austrumtimora (East Timor) nobalsoja par izstāšanos no Indonēzijas pēc divdesmit piecus gadus ilgušās militārās okupācijas, un neatkarība tika nodrošināta ar starptautisku starpniecību. Savukārt Ačehā 2005. gadā tika panākts politisks risinājums bruņotajam separātistu konfliktam, noslēdzot Helsinku miera vienošanos starp Indonēzijas valdību un Ačehas Reibs (GAM).
Mūsdienu Indonēzija — sasniegumi un problēmas
21. gadsimtā Indonēzija ir kļuvusi par nozīmīgu reģionālu spēku: lielākā Musulmaņu valsts pēc iedzīvotāju skaita, svarīgs tirdzniecības un jūras ceļu mezgls, NATO un G20 ekonomiku dalībniece (ekonomikas nozīmīgums atšķiras pēc kritērijiem). Politiski valsts turpina konsolidēt demokrātiju, rīkojot regulāras vēlēšanas un cīnoties ar korupciju.
Tajā pašā laikā pastāv nopietni izaicinājumi: korupcija, etniskās un reliģiskās spriedzes vietām, vardarbība attiecībā uz mazākumtautībām, plaša mēroga mežu izciršana un bioloģiskās daudzveidības zudums saistībā ar lauksaimniecības paplašināšanos (piemēram, palmas eļļas plantācijas), kā arī klimata pārmaiņu radītie draudi piekrastes kopienām. Ekonomiskā attīstība ir bijusi noturīga, taču nevienlīdzība un reģionālās atšķirības saglabājas.
Indonēzijas vēsture ir stāsts par tirdzniecību, kultūru mijiedarbību, impēriju rašanos un krišanos, koloniālisma ietekmi un ilgu ceļu uz neatkarību un demokrātiju. Šodienā valsts turpina meklēt līdzsvaru starp izaugsmi, sociālo taisnīgumu un vides aizsardzību, saglabājot savu svarīgo lomu reģionā un pasaulē.
Jau pirmajā gadsimtā pēc Kristus Indonēzijas kuģi devās tirdzniecības braucienos līdz pat Āfrikai. Attēlā: Borobudurā izgrebts kuģis, ap 800. gadu pēc Kristus.
Muskatrieksta auga dzimtene ir Indonēzijas Banda salas. Tas ir tik vērtīgs, ka Eiropas koloniālās lielvalstis bija ieradušās Indonēzijā.
Sukarno, Indonēzijas prezidents dibinātājs
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija pirmie cilvēki, kas apdzīvoja Indonēziju?
A: Pirmie cilvēki, kas apdzīvoja Indonēziju, bija austronēzieši, kas ieradās 2000. gadā pirms mūsu ēras.
J: Kāda veida lauksaimniecība bija attīstīta Indonēzijā?
A: Mitrā lauka rīsu audzēšana Indonēzijā tika attīstīta jau astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
J: Kad Indonēzijā ienāca hinduisms un budisms?
A: Hinduisms un budisms Indonēzijā ienāca līdz ar spēcīgo jūras karaļvalsti Šrīvijaju, kas uzplauka, pateicoties tirdzniecībai VII gadsimtā pēc mūsu ēras.
J: Kad islāms izplatījās Sumatras ziemeļu daļā?
A: Islāms izplatījās Sumatras ziemeļu daļā 13. gadsimta beigās.
J: Kas 1945. gadā pasludināja Indonēzijas neatkarību?
A: Sukarno pasludināja Indonēzijas neatkarību 1945. gada augustā.
J: Kas kļuva par Indonēzijas prezidentu pēc Suharto atkāpšanās?
A: Pēc Suharto atkāpšanās par Indonēzijas prezidentu kļuva Abdurrahmans Vahids.
Kāds notikums izraisīja tautas neapmierinātību ar Jaunās kārtības valdību?
A: Āzijas finanšu krīze 1997. un 1998. gadā izraisīja tautas neapmierinātību ar Jaunās kārtības valdību.
Meklēt