Medusbite (Apis) — sugas, bioloģija un medus ražošana

Medus bite (jeb medus bite) ir jebkura Apis ģints bite. Šīs bites ražo un uzglabā medu un veido daudzgadīgas, koloniālas ligzdas no vaska, kurās dzīvo lielas, stingri organizētas kopienas. Medus bites atšķiras no daudzu citu bišu grupām ar to uzvedības kompleksitāti, spējām komunicēt (piemēram, dejojot) un ar to, ka tās regulāri ražo un uzkrāj medu. Tās ir pretstatā medus bitēm bez dzeloņa, kas pieder pie citām bišu grupām.

Taksonomija un sugas

Medus bites ir tikai neliela daļa no aptuveni 20 000 zināmajām bišu sugām. Tomēr tikai Apis ģints nodrošina tādas patiesi "medus ražojošas" kolonijas. Apis ģintī ir parasti atzītas septiņas sugas ar aptuveni 44 pasugām, lai gan vēsturiskās klasifikācijas var atšķirties (no sešām līdz vienpadsmit sugām). Medus bišu pētniecība ir pazīstama kā "melitoloģija".

Vispazīstamākās sugas ir, piemēram, Apis mellifera (Eiropas medusbite), Apis cerana, Apis dorsata, Apis laboriosa, Apis florea, Apis andreniformis un Apis koschevnikovi. No tām Apis mellifera ir visplašāk kultivētā un ar daudzām pasugām/reģionālām šķirnēm.

Kolonijas struktūra un bioloģija

Medus bišu kolonija parasti sastāv no vienas vai vairākām mātītēm (karalienēm), daudziem darba bitēm (steriliem sieviešu indivīdiem) un vīrišķiem īpatņiem (drones). Galvenās funkcijas sadalījums:

• Karaliene: galvenokārt atbild par olšūnu dēšanu un kolēģijas feromonu izdalīšanu, kas regulē kolonijas uzvedību.
• Darba bites: veic ligzdas uzturēšanu, mazuļu aprūpi, barošanas darbus, nektāra un ziedputekšņu vākšanu, vaska ražošanu un medus nožūdināšanu.
• Drones: to galvenā loma ir apaugļošanās ar karalieni pārošanās laikā.

Bites attīstība no olas līdz pieaugušam indivīdam parasti aizņem dažas nedēļas (atkarībā no kasta: karaliene attīstās ātrāk, darbenei ilgāk, drone vidēji). Bites sazinās ar dažādiem signāliem, ieskaitot "šūpošanās deju" (waggle dance), kas norāda ziņas par ziedu avotu atrašanās vietu un attālumu.

Medus ražošana un uzglabāšana

Medus izveidojas, kad darba bites vāc nektāru no ziediem, kurš tiek saglabāts to medus vēderos (kaviāris) un vēlāk atgrūsts atpakaļ ligzdā. Tur bites mehāniski un ar fermentu palīdzību maina nektāra sastāvu — glikozīdi tiek pārvērsti, un ūdens daļa tiek samazināta, līdz iegūst koncentrētu un stabilu produktu — medu. Medus tiek glabāts vaska šūnās, kur tās tiek pārklātas ar vaska vāciņiem, lai saglabātu un aizsargātu produktu.

Medum ir vairākas bioloģiskas funkcijas: tas kalpo kā barības rezerves kolonijai ziemā vai periodos, kad nektāra avoti nav pieejami, kā arī kā enerģijas avots attīstībai un lidošanai.

Izplatība un paleontoloģija

Pirmās Apis bites fosiliju liecībās parādās eocēna un oligocena periodā (pirms aptuveni 34 miljoniem gadu) Eiropas atradnēs, kas liecina, ka šīs bites bija sastopamas Eiropā jau tālos laikos. No Dienvidāzijas, kas bieži tiek uzskatīta par medus bišu izcelsmes reģionu, ir zināmi tikai daži fosiliju depozīti.

Pirms A. mellifera ievešanas, ko veica eiropieši, Jaunajā pasaulē cilvēka dzīves laikā nebija nevienas Apis sugas. Ir zināma tikai viena fosilā suga — 14 miljonus gadu vecs eksemplārs no Nevadas, kas liecina par nekā tik vienkāršu izplatības vēsturi.

Loma ekosistēmā un cilvēka saistība

Medus bites ir svarīgas apputeksnētājas, un tās sniedz būtisku ieguldījumu lauksaimniecības ražībā, apputeksnējot daudzus augus un augļkokus. Tās ne tikai ražo medu, bet arī vasku, propolisu, ziedputekšņus un bišu mātes pienu, kas tiek izmantoti pārtikā, medicīnā un kosmētikā. Biškopība (apiculture) cilvēcei ir sniegusi gan pārtiku, gan ekonomisku labumu un kultūras nozīmi daudzās sabiedrībās.

Draudi, slimības un saglabāšana

Medus bišu populācijas saskaras ar vairākiem draudiem:

• Pārnēsātāji un patogēni, piemēram, varroa ārējā ērcīte (Varroa destructor), dažādas vīrusu un baktēriju infekcijas.
• Insekticīdi un citu ķīmisku vielu ietekme, kas var traucēt uzvedību, imūnsistēmu un reprodukciju.
• Habitat loss — ziedu avotu mazināšanās un ligzdošanas vietu zudums pieaugošas intensīvās lauksaimniecības un urbanizācijas dēļ.
• Klima pārmaiņas, kas maina ziedēšanas sezonas un barības pieejamību.
• Koloniju sabrukšana (Colony Collapse Disorder) — sarežģīts fenomens ar vairākām iespējām, kas ietver gan vīrusus, parazītus, ķīmiskos stresorus, gan uzturvielu trūkumu.

Lai mazinātu šos draudus, biškopji un pētnieki izmanto integrētu kaitēkļu pārvaldību, labas biškopības prakses, selekciju pret slimībām un saglabāšanas programmas, kas veicina ģenētisko daudzveidību un vietējo bišu sugu saglabāšanu.

Radinieki un sociālā uzvedība

Arī mūsdienu medus bišu tuvās radinieces — kamenes un bezdelīgām bitēm - zināmā mērā ir sociālas, taču to sociālās sistēmas parasti ir mazāk sarežģītas nekā Apis ģints koloniālajai uzvedībai. Daudzas dzimtās vai vietējās bišu sugas ir solitāras vai pus-sociālas, un tām ir atšķirīgas ekoloģiskās nišas un uzvedības stratēģijas.

Secinājums

Medus bites (Apis) ir nozīmīga grupā kukaiņu gan no zinātniskā, gan no praktiskā viedokļa: tās nodrošina medu un citus produktus, veicina apputeksnēšanu un veido sarežģītas sociālās struktūras, kas interesē gan bioloģus, gan biškopjus. Tajā pašā laikā to populācijas ir pakļautas daudziem stresoriem, kas prasa ilgtspējīgas pārvaldības un aizsardzības pasākumus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir medus bite?

J: Cik ir zināmas bišu sugas?

Jautājums: Cik ir īsto medus bišu sugu?

J: Kā sauc medus bišu pētniecību?

J: Kad bites Apis pirmo reizi parādījās Eiropas fosiliju liecībās?

J: Vai ir kādas Apis sugas, kas bija sastopamas Jaunajā pasaulē pirms eiropiešu ieceļošanas?

J: Kā medus bites sazinās savā starpā?

Meklēt pēc burta