Hipnoze

Hipnoterapija

Hipnoterapija ir tad, kad hipnoterapeits izmanto hipnozi, lai palīdzētu subjektam emocionāli izveseļoties vai izārstēt slimu prātu. Hipnoterapija ir terapijā izmantota hipnoze.

Hipnozi var veikt arī viena persona, darbojoties atsevišķi. Tad viņš darbojas gan kā hipnotizētājs, gan subjekts. To sauc par "pašhipnozi" vai dažkārt par "autosugestiju". Dažos gadījumos tā ir vienkārši transa izmantošanas forma.

Vēsture

Senās sabiedrības

Gandrīz visās pirmmūsdienu sabiedrībās bija prakses, kas līdzinājās hipnozei. Bieži vien sabiedrībā īpaša persona (burvis, šamanis, priesteris...) vadīja ceremoniju. Ceremonijā varēja izmantot burvestības (burvestības), dziedājumus, atkārtojošu mūziku, prātu mainošas vielas, tumsu, uguni un citus apstākļus. Mērķis bija ievest cilvēku vai grupu mainītā prāta stāvoklī, piemēram, transā. Pat tādās izglītotās sabiedrībās kā Senajā Grieķijā bija parādības, kas atgādina hipnozi. Delfu orākuls, izsakot savas slavenās pareģojumus, atradās sava veida transā. Vai tā bija pašhipnoze vai vienkārši vulkāniskās gāzes iedarbība, nekad nebūs zināms.

Rietumu sabiedrības

Šķiet, ir daudz ideju par to, kā sākās hipnoze. Vēsturiskie dati mūsdienu Eiropā sākas ar Franča Mesmera darbu, lai gan viņš vārdu "hipnoze" neizdomāja. Mesmers un viņa sekotāji nodarbojās ar to, ko sākumā sauca par "dzīvnieku magnētismu", bet vēlāk - par hipnotizēšanu. Viņa darba apraksti neatstāj šaubas par to, ka viņš pats bija atklājis to, ko mēs tagad saucam par "hipnozi".

Vārdi hipnoze un hipnoze ir atvasināti no termina neirohipnoze (nervu miegs), ko ap 1841. gadu izveidoja skotu ķirurgs Džeimss Braids. Braids savu praksi balstīja uz H. Braida izstrādāto praksi, bet atšķirīgi izprata, kā šī procedūra darbojas.

Galvenie atklājumi hipnozes jomā tika izdarīti 1842. gadā, kad Braids sāka pētīt tās iedarbību. Viņš neuzskatīja, ka hipnozes cēlonis ir "mesmerisms", un galu galā uzskatīja, ka transs ir tikai "nervu miegs". 1843. gadā viņš par to uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu "Neurypnologija". Šajā grāmatā Braids aprakstīja hipnozi kā fiziskas relaksācijas stāvokli, ko pavada un izraisa prāta koncentrēšanās ("abstrakcija").

Metode

Hipnoze tiek izmantota baiļu, atkarību, emocionālu problēmu, sāpju kontroles, stresa u. c. ārstēšanai.

Lai veiktu hipnozi, hipnotizētājam ir jāveic divas lietas. Pirmkārt, viņam jāievada hipnotizējamais transā. Otrkārt, viņam ir jānovada subjekts transa procesā (terapijas vai kāda cita vajadzīgā efekta nolūkā). Bieži vien viņš pārslēdzas starp šīm darbībām, vispirms pārliecinoties, ka subjekts ir atbilstošā prāta stāvoklī, un pēc tam vadot viņu cauri procesam. Šie soļi atkārtojas cikliski visu laiku.

Transā subjekts nepieņem lēmumus par hipnotizētāja ieteikumu patiesumu: Ja transs ir sasniegts - un tas tā nav vienmēr -, subjekts pieņems kā patiesu visu, ko hipnotizētājs saka, ja vien tas nav pretrunā ar subjekta dziļākajiem uzskatiem. Tā ir hipnozes būtība: ievest subjektu transā, lai viņš pieņemtu ieteikumus.

Skatuves hipnotizētāji no labiem hipnotizējamiem panāk patiesi apbrīnojamus efektus: viņi var likt viņiem aizmirst savu vārdu, noticēt, ka viņi ir kāds cits, likt viņiem redzēt cilvēkus, kuru tur nav, likt aizmirst burtus vai ciparus utt. Tas notiek tāpēc, ka subjekts aktīvi seko hipnotizētāja ieteikumiem, jo viņš uzticas hipnotizētājam un uzskata, ka tas ir droši. Ja uzticība tiek salauzta vai subjekts uzskata, ka tas nav droši, subjekts var izkļūt no transa.

Hipnoze patiesībā nav hipnotizētāja spēks. Tā vietā spēks ir hipnotizējamā prātā. Hipnotizētājs vienkārši zina, kā vadīt subjektu transā.