Kājnieku lielgabali: definīcija, veidi un mūsdienu taktiskā nozīme
Uzzini visu par kājnieku lielgabaliem — definīcija, galvenie veidi un to mūsdienīgā taktiskā loma kaujas laukā. Salīdzinājumi, pielietojums un attīstības tendences.
Kājnieku lielgabali ir artilērijas ieroči, kas paredzēti kājnieku vienībām. Šiem lielgabaliem parasti ir īsi stobri, no kuriem šauj ar zema ātruma lādiņu. Tie ir viegli būvēti, tāpēc tos ir viegli pārvietot kaujas laukā. Kājnieku vienības mūsdienās tos izmanto daudz retāk — tos ir aizstājuši granātmetēji, vieglie prettanku ieroči un smagākas vadāmās raķetes. Tomēr pastāv vairāki īpaši veidi — piemēram, paku (iepakojuma) lielgabali, kalnu un gaisa desanta lielgabali — kas saglabā nozīmi specifiskos apstākļos.
Definīcija un lietošanas mērķis
Kājnieku lielgabals ir artilērijas ierocis, kas paredzēts dot tiešu uguns atbalstu piezemes kājnieku vienībām. Tā galvenais uzdevums ir apgāzt pretinieka šķēršļus, apklusināt ienaidnieka uguni, iznīcināt stingri aizsargātas pozīcijas un sniegt atbalstu tuvcīņās. Salīdzinoši ar lauka lielgabaliem tie ir vieglāki, mobilāki un paredzēti darbībai tuvāk kaujas līnijai.
Galvenie veidi
- Iepakojuma (pakas) lielgabali — paredzēti izjaušanai un pārvadāšanai pa daļām, bieži izmantojami kalnos vai teritorijās ar ierobežotu piekļuvi.
- Kalnu lielgabali — īpaši izstrādāti kalnu kaujām: viegli, ar iespējamu izjaukšanu un pārvietošanu uz mugurpārgājieniem vai ar dzīvnieku palīdzību.
- Gaisa desanta (desantnieku) lielgabali — viegli un kompaktie lielgabali, kuri paredzēti lietošanai desantnieku vienībām, ko var nogādāt ar ķivere, lidmašīnām vai helikopteriem.
- Lauka un velkamie kājnieku lielgabali — tradicionālie vieglie lielgabali, kurus var vilkt ar automašīnu vai dzīvnieku; salīdzinājumā ar smagākiem lauka lielgabaliem tie ir mobilāki.
- Pašgājēji un kaujas transportieri ar lielgabaliem — lai gan tehniski tie var pārsniegt klasisko “kājnieku lielgabala” definīciju, moderni kaujas transportlīdzekļi bieži pilda līdzīgu ugunsatbalsta lomu, palielinot mobilitāti un aizsardzību.
Tehniskās īpatnības
- Stobra garums un kalibrs: parasti īsāks un mazāka kalibra nekā smagajiem lauka lielgabaliem, kas nodrošina zemu izspiedes ātrumu un īsāku darbības attālumu.
- Amunīcija: parasti izmanto lielgabala granātas — augstsprādziena (HE), dūmu, apgaismojuma un reizēm pretbruņu patronas vai birstveida šāvienus (canister).
- Attālums: efektīvs tiešās uguns režīmā īsākos attālumos; atkarībā no modeļa darbības rādiuss var būt daži simti metru līdz dažiem kilometriem.
- Mobilitāte: vieglas šasijas, izjaucams dizains vai īpašas stiprināšanas iespējas, lai viegli pārvietotu šķēršļu zonās vai ar desanta aprīkojumu.
Taktiskā nozīme un mūsdienu loma
Vēsturiskā nozīmē kājnieku lielgabali deva tiešu un tūlītēju uguns atbalstu uzbrukumos un aizstāvēšanās operācijās. Tomēr pēdējo desmitgažu laikā tradicionālās lomas ir pārņēmuši:
- granātmetēji — parocīgāki un ātrāk lietojami tuvās atbalsta uzdevumos;
- vieglie prettanku ieroči — nodrošina kaujas spēju pret bruņojumu ar mazāku ekipāžu;
- vadāmās raķetes — nodrošina lielāku precizitāti un uguns diapazonu.
Neskatoties uz to, kājnieku lielgabali joprojām atrod pielietojumu specifiskos apstākļos: kalnos, džungļos, piegādājami ar desantu, kā arī reģionos, kur resursi un tehnika ir ierobežoti. Tie saglabā priekšrocības tiešas uguns precizitātē pret nocietinātām pozīcijām un kā lētāka alternatīva smagajai artilērijai.
Priekšrocības un trūkumi
- Priekšrocības: zema masa un laba pārvietojamība, vienkārša konstrukcija, ātra izvietošana, efektīvs tiešais uguns atbalsts tuvās cīņās un zemākas izmaksas.
- Trūkumi: ierobežots darbības attālums un kaujas potenciāls pret modernu bruņojumu, maza munīcijas jauda salīdzinājumā ar smagāku artilēriju, lielāka neaizsargātība pret pretinieka uguni.
Personāls, apkope un mācības
Kājnieku lielgabala ekipāža parasti ir neliela — no 3 līdz 6 cilvēkiem atkarībā no ierīces izmēra. Ir nepieciešamas regulāras apmācības šaušanā, pozicionēšanā, ieroča iztukšošanā un ātrā pārvietošanā. Tehniskā apkope ietver stobra kopšanu, balstiekārtas apsekošanu un drošības mehānismu pārbaudi. Laba loģistika munīcijas piegādei ir būtiska, jo ātra patēriņa gadījumā krājumi ātri izsīkst.
Secinājums
Kājnieku lielgabali ir specializēti, viegli manevrējami artilērijas ieroči, kuriem mūsdienu bruņotajā cīņā ir samazināta, taču joprojām konkrēti svarīga loma. Tie nav neatkānami — tos ir daudzviet aizstājuši granātmetēji un vadāmās ieroču sistēmas — tomēr speciālos apstākļos, piemēram, kalnu operācijās, desantā vai vietās ar ierobežotu tehnisko aprīkojumu, tie saglabā savu taktisko vērtību.
Franču kājnieku lielgabals, Puteaux 37 mm lielgabals, 1916. gads
Vēsture
Kājnieku lielgabali bija pirmais artilērijas veids, ko izmantoja bruņotie spēki, vispirms Ķīnā, bet vēlāk, iebrūkot mongoļiem, tika ievesti Eiropā. Sākotnēji tās bija vienkāršas lietās mucas, ko franču valodā sauca par pots de fer, bet itāļu valodā - par vasi. Šie ieroči bija mazi, nekustīgi un šāva ar lieliem lādiņiem jeb kvašļiem. Kad stobri kļuva garāki, bija jāatrod veids, kā tos pārvietot. Tā rezultātā radās divi dažādi risinājumi. Viens no tiem bija ļoti viegla rokas šautene, kas kļuva par arkebu. Otrs risinājums bija ieroču novietošana uz riteņkājām, piemēram, 2 pumpu Culvern moyane, 1 pumpu Falcon un 3/4 pumpu Falconet. Šie vieglākie renesanses laikmeta lielgabali ļāva 17. gadsimtā izstrādāt 3 un 4 pīlāru pulka lielgabalus, jo īpaši Gustava Ādolfa armijā. 17. gadsimta vieglajiem lauka lielgabaliem, ko Anglijā dēvēja par drake, bija gandrīz 100 dažādu kalibru. Katram no tiem bija savs nosaukums, daži no tiem bija šādi:
5 mārciņas, 3,5 collu sverošs sikers, kas sver 1 tonnu.
4 mārciņas, 3 collas minions, kas sver 3/4 tonnas.
2 mārciņas, 2¾ collas sverošs sokolis, kas sver 1/4 tonnas.
1 mārciņa, 2 collas sverošs sokolēns, kas sver 200 kg
¾ mārciņas, ¼ collas robinets, kas sver 100 kg.
Saker un Falcon darbības rādiuss bija 360 un 320 jardi, ja tika šauts taisni uz mērķi, un 2170 un 1920 jardi, ja tika šauts augšup pa loku.
Lai gan smagākos lauka un aplenkuma lielgabalus vilka vērši, daži no tiem bija uz ratiem, nevis uz pajūgiem, tie bija pārāk lēni, lai turētos līdzi kājniekiem. Vieglo lielgabalu vilkšanai izmantoja zirgus, kā rezultātā radās artilērijas karietes un zirgu komandas, kas saglabājās līdz pat 19. gadsimta beigām.
Saistītās lapas
- Kājnieku lielgabalu saraksts
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kājnieku ierocis?
A: Kājnieku lielgabals ir artilērijas ierocis, ko izmanto kājnieku vienības.
J: Ar ko kājnieku lielgabals atšķiras no citiem artilērijas ieročiem?
A: Kājnieku lielgabaliem parasti ir īsi stobri, tie šauj ar neliela ātruma lādiņiem un ir viegli būvēti, lai tos būtu viegli pārvietot kaujas laukā.
J: Vai kājnieku lielgabalus mūsdienās joprojām plaši izmanto kājnieku vienības?
A: Nē, mūsdienās joprojām izmanto ļoti maz kājnieku lielgabalu. Tos ir aizstājuši citi ieroči, piemēram, granātmetēji, vieglie prettanku ieroči un smagākas vadāmās raķetes.
J: Kas ir ložmetēji?
A: Pulksteņu lielgabali ir līdzīgi kājnieku lielgabaliem, taču tos paredzēts izjaukt pārvietošanai.
J: Kas ir kalnu lielgabali?
A: Kalnu lielgabali ir kājnieku lielgabali, kas īpaši paredzēti izmantošanai kalnu kaujās.
J: Kas ir gaisa desanta lielgabali?
A: Gaisa desanta lielgabali ir kājnieku lielgabali, kas paredzēti izmantošanai desantniekiem. Tie ir vieglāki un vieglāk pārvietojami nekā lauka lielgabali.
J: Kāpēc kājnieku ieročus aizstāj granātmetēji un vadāmās raķetes?
A: Granātmetēji un vadāmās raķetes ir efektīvākas un iedarbīgākas mūsdienu kara scenārijos. Tās ir arī vieglāk lietojamas un prasa mazāk darbaspēka.
Meklēt