Itihasa — sanskrita vēsture: Rāmajana, Mahabharata, etimoloģija un nozīme

Itihasa — jēga un etimoloģija

Sanskritā itihasa parasti tiek tulkots kā “vēsture”, tomēr šī termina nozīme ir plašāka un specifiskāka nekā mūsdienu vēstures (history) lietojums. Tradicionāli itihasa apzīmē stāstu vai hroniku par pagātnes notikumiem, kas reizē ir didaktiski — tie sniedz morālus un praktiskus padomus dzīvei un sabiedriskai uzvedībai.

Par vārda etimoloģiju pastāv vairākas interpretācijas. Senākie gramatiskie komentāri, tostarp tiem piedēvējamie Panini darbi (ap 4.–5. gs. pr. m. ē.), sasaista iti ar “tā” vai “tātad”, tādējādi uzsverot: “tā tas bija” — tātad stāstu kā liecību par notikušo. Tas ilustrē, ka itihasa nozīmē ne tikai pasaku, bet arī tradīcijā nostiprinātu, mācību elementu saturu, kas kalpo par piemēru rīcībai.

Itihasa kā literārs žanrs — Rāmajana un Mahabharata

Hinduismā galvenie itihasa piemēri ir Rāmajana un Mahabharata. Tos tradicionāli saista ar autoriem: Rāmajanu parasti piešķir Vālmiki (Valmiki), bet Mahabharatu — Vjasam (Vyasa). Šie eposi apvieno mitoloģiju, varoņu žanru, ētikas mācības, ģeopolitisku un sociālu refleksiju, kā arī reliģisku un filosofisku diskursu (piemēram, Bhagavadgīta Mahabharatas sastāvā).

Gan Rāmajana, gan Mahabharata nav vienas nodaļas darbi — tie ir multipolāri tekstu korpusi, kas veidojušies un rediģēti gadsimtu gaitā. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka šo eposu pamatelementi radās agrīnajos laikmetos (daļēji aptuveni 1. tūkstoša p.m.ē. vai agrāk), bet to galīgā redakcija un paplašināšana turpinājās vēl gadsimtus, līdz tie ieguva mūsdienās zināmo formu.

Itihasa un citi žanri — purānas, dharmashastra, arthashastra

Senajā indiķu literatūrā žanri bieži pārklājas. Kā to rāda Kautiljas (Čanakjas) pieminēšana Arthaśāstrā, dažādi tekstu veidi tika uzskatīti par “vēstures” vai vēsturiskā korpusa daļām. Tekstā parādītā rindiņa tiek tulkota un interpretēta šādi: Puraana (senču hronikas), Itivrtta (vēstures), Akhyaika (pasakas), Udaaharana (ilustratīvi stāsti), Dharmashastra (normatīvie likumi un ētiskie norādījumi) un Arthashastra (valdīšanas un politikas māksla) kopā veido plašu vēsturisko un praktisko zināšanu lauku.

Tas liecina, ka itihasa tradicionāli nav vienkārši “faktu hronika”, bet gan daudzslāņains žanrs, kurā apvienojas stāstījums, normatīva mācība un politiska pragmatika — līdzīgi tam, kā mūsdienās saprotam vēsturisko rakstīšanu (historiography), bet ar lielāku eklektismu un normatīvu ievirzi.

Čanakjas definīcija un Kalhana kvintesence

Arthashastra piemērs, ko citējāt, uzsver žanru savstarpējo saistību un lietojuma praktisko raksturu. Čanakja (Kautilya) dzīvoja ap Maurju valdīšanas laiku (ap Chandragupta Maurya 4. gadsimtā pr. m. ē.); Maurju impērijas sākums plaši datēts ap 322. g. pr. m. ē. Šī kontekstualizācija palīdz saprast, ka jau senās politiskās refleksijas apvienoja “vēsturiskos” tekstus ar politikas un tiesību mācību.

Kā kvintesenci var minēt Kalhana (12. gadsimta CE) viedokli no Radžatarangini. Jūsu tekstā iekļautais citāts Devanagari rakstā skan:

धर्मार्थ काममोक्षाणामुपदेश समान्वितं । पुरावृत्तं कथायुत्तरूपमितिहासं प्रचक्षते ।

Tulkots brīvi, tas nozīmē: vēsture tiek saprasta kā sakārtots stāsts par pagātni, kas ir piepildīts ar mācībām par dharma (tikumību vai pienākumu), artha (pasauliskajiem rīkiem/īpašumiem), kama (vēlmēm) un moksha (garīgo atbrīvošanos) — tas ir stāsts, kas darbojas kā uzvednes komplekts dzīvei. Šī definīcija uzsver itihasa utilitāro un mācībstāsta raksturu.

Funkcija sabiedrībā un mūsdienu lietojums

Itihasa eposi ir kalpojuši vairākām funkcijām: reliģiskai identitātei, ētiskajai apmācībai, politiskai leģitimācijai un kultūras atmiņai. Tie nostiprina modeļus, no kuriem sabiedrība smeļas normatīvas un rīcības piemērus (piem., varoņa upurēšanās, tiesiskas un morālas dilemmas utt.).

Mūsdienās terminu itihasa lieto gan tradicionālā, gan akadēmiskā kontekstā. Akadēmiski to pēta kā literāru, religiozu un vēsturisku fenomenu, kas radies mutvārdu tradīcijā un vēlākā laikā tika kodificēts rakstos. Praktiski, sapratne par itihasa palīdz izšķirt, kur teksti darbojas kā mācību stāsti, kur — kā mitoloģiskas hronikas, un kur tie satur elementus, kas var atsaukties uz faktisku vēsturisku bāzi.

Secinājums

Vārds itihasa aptver gan stāstniecību par pagātni, gan tās mācību un normatīvo funkciju sabiedrībā. Galvenie hindu eposi — Rāmajana un Mahabharata — ir šī žanra centrālie teksti. Senie gramatiskie un politiskie komentētāji, kā Panini un Kautilya, kā arī vēlākie vēsturnieki kā Kalhana, palīdz saprast, ka itihasa tradicionāli tika uztverts ne tikai kā faktu krājums, bet kā dzīvei noderīgu mācību un sabiedriskās kārtības avots.

Ja vēlaties, varu pievienot īsu apkopojumu par Rāmajanu un Mahabharata saturu, autorību un veidošanās vēsturi, vai paplašināt sadaļu par Arthashastra ietekmi uz politisko domāšanu Indijā.

Jautājumi un atbildes

J: Ko sanskritā nozīmē vārds "Itihasa"?

J: Kādas ir divas hinduistiem svarīgas Itihasas?

J: Kāda ir sākotnējā Itiihasas nozīme?

J: Kad literatūrā bija viena no pirmajām atsaucēm uz Itihaasa?

J: Kā Kautilja definēja Itihaasu?

J: Kāds ir Kalhanas citāts par vēsturi no Radžatarangini?

J: Kā indiešu valodā tiek uzskatīta Kalhana?

Meklēt pēc burta