Hruščova slepenā runa (1956) — Staļina personības kulta atmaskošana
Hruščova slepenā runa (1956) — Staļina personības kulta atmaskošana: šoks, politiskās pārmaiņas PSRS, dokumenti, analīze un sekas mūsdienu vēsturē.
Hruščova slepenā runa bija runa, kurā Ņikita Hruščovs nosodīja Josifu Staļinu pēc viņa nāves. Tā tika nolasīta slēgtā Padomju Savienības Komunistiskās partijas divdesmitā kongresa delegātu sēdē 1956. gada 25. februārī, un tai bija nosaukums "Par personības kultu un tā sekām".
Fons un runas saturs
Runā Hruščovs sistemātiski kritizēja Staļina personības kultu un plašo represiju sistēmu, kas īpaši izpaudās 1930. gadu tīrīšanās un procesu laikā. Viņš apsūdzēja Staļinu par patvaļu, masveida arestiem, spīdzināšanām, viltotiem tiesas procesiem un nevainīgu cilvēku nosūtīšanu uz ieslodzījumu un nāvi. Tomēr Hruščovs arī mēģināja atdalīt šīs kļūdas no padomju varas pamatidejām, neradikāli noliedzot sociālismu kā ideoloģiju, bet gan norādot uz personības kultūras un represīvo metožu kļūdām.
Runa ietvēra gan konkrētus piemērus par izmeklētajām represijām (tai skaitā 1934. gada partijas kongresa delegātu lietas), gan vispārīgus secinājumus par to, kā personības kults degradē partiju un valsts pārvaldi. Hruščovs aicināja uz personāla un politikas korekcijām, rehabilitēja daļu represēto un uzsāka pasākumus, lai ierobežotu drošības aparāta varu.
Runas izplatība un publiskā atklāšana
Ziņojumu dēvēja par "slepeno runu", jo to nolasīja slēgtā biedru sēdē bez viesiem un preses. Tomēr šo runas tekstu drīz sāka izplatīt stenogrammu un dactyloscribed kopiju ceļā — gan Padomju Savienības iekšienē, gan ārzemēs. Kaut arī teksta noplūde notika gandrīz nekavējoties un informācija sasniedza ārzemju komunistiskās partijas un Rietumu prese, oficiālais un pilnais krievu valodas teksts Padomju Savienībā tika publicēts tikai 1989. gadā, kad Mihaila Gorbačova glasnost kampaņas ietvaros tika atvērti daudzi līdz tam slepeni turēti arhīvi.
Sākotnējā reakcija un drīzākās sekas
Runas nolasīšana radīja šoku gan starp partijas delegātiem, gan plašākā sabiedrībā. Pēc dažām ziņām, daži klātesošie piedzīvoja veselības krīzes, citi vēlāk izdarīja pašnāvību — tās ziņas tomēr netika pilnībā apstiprinātas un bieži tika izplatītas kā sensacionāli stāsti. Daudzi padomju pilsoņi bija satriekti: gadiem ilgi viņiem bija mācīts slavēt Staļinu kā "ģeniālu" vadītāju, un pēkšņs pārskats par viņa lomu represijās izraisīja morālu un intelektuālu krīzi.
Īpaši spēcīga reakcija bija Staļina dzimtajā Gruzijā, kur 1956. gada 9. martā Tbilisī izbēga plaši nemieri. Tie tika apspiesti ar padomju spēku palīdzību, un notikums palika kā spilgts piemērs tam, cik trausla var kļūt sabiedrības lojalitāte, ja tiek atklātas ilgstošas vardarbības un meli.
Ilgtermiņa ietekme un nozīme
Hruščova slepenā runa iezīmē būtisku pavērsienu padomju un starptautiskajā komunistiskajā kustībā:
- Notika de-stalinizācijas politika: tika aizsākti mēģinājumi nomazināt personības kultu, atcelt daļēju cenzūru, rehabilitēt represētus cilvēkus un ierobežot drošības dienestu patvaļu.
- Izraisījās ideoloģiskas plaisas starp Komunistiskajām partijām visā pasaulē — daļa Rietumu komunistu pameta partiju rindas, jo vairs nevarēja aizstāvēt Staļina režīmu.
- Tika iedragāta PSRS starptautiskā reputācija — attiecības ar Ķīnu un citām komunistiskajām valstīm vēlāk pasliktinājās, kas bija viens no faktoriem, kas veicināja Sino-padomju šķelšanos.
- Runa deva impulsu literārai un intelektuālai atmodai; rakstnieki un domātāji (piem., Solžeņicins) kļuva atļautāki sabiedriskajā diskursā, un kritika par Staļina laika pāridarījumiem guva plašāku atbalstu.
- Starptautiski de-stalinizācija radīja spriedzi un nemierus dažādās valstīs — piemēram, 1956. gada Ungārijas revolūcija un Polijas politiskās pārmaiņas bija saistītas ar plašāku nedrošību padomju blocā.
Politiskās un kultūras sekas iekšzemē
Padomju vadība centās saglabāt valstisko kontinuitāti, vienlaikus izdarot izmaiņas politiskajos un administratīvajos mehānismos. Daži Staļina tuvinieki tika noņemti no amatiem, un daži ārēji simboliski soļi — pieminekļu nojaukšana, ielu un pilsētu pārdēvēšana — sekoja de-stalinizācijas gaitā. Tomēr process nebija vienmērīgs un radīja pretrunas: daļēji bija konservatīvāka spārna iebildumi pret strauju norobežošanos no Staļina mantojuma.
Saprotama formulācija un mantojums
Hruščova runa nenozīmēja pilnīgu atraidījumu no padomju sistēmas vai atteikšanos no komunisma kā ideoloģijas, bet tā atzina sistemātiskas kļūdas vadībā un ļāva sākt institucionālas reformas. Šī runa paliek kā vēsturisks pagrieziena punkts — brīdis, kad Padomju Savienībā publiski tika apšaubīts un kritizēts vadošā līdera personības kults. Tās sekas bija ilgstošas: gan politiskas reformas, gan intelektuāla atmoda, gan starptautiskas pārmaiņas Komunistiskajā kustībā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas teica slepeno runu?
A: Slepeno runu teica Ņikita Kruščevs.
J: Kāds bija runas nosaukums?
A: Runas nosaukums bija "Personības kultūra un tās sekas".
J: Kad Hruščevs teica savu runu?
A: Hruščovs uzstājās 1956. gada 25. februārī.
J: Kāpēc to sauca par "slepeno runu"?
Atbilde: To sauca par "slepenu runu", jo tā tika teikta slēgtā Komunistiskās partijas pārstāvju sēdē, uz kuru netika uzaicināti ne viesi, ne preses pārstāvji.
J: Kāda bija Hruščova runas ietekme Rietumos?
A: Daudzi cilvēki Rietumos, kas bija Komunistiskās partijas biedri vai simpātiski līdzgaitnieki, pēc Hruščova runas izteikšanās izstājās no savas biedru rindas un vairs neaizstāvēja Staļina reputāciju. Arī pret krievu rakstniekiem, piemēram, Solžeņicinu, vēlāk izturējās ar lielāku labvēlību.
J. Kā padomju iedzīvotāji reaģēja uz destaļinizāciju?
A: Padomju iedzīvotāji bija apjukuši saistībā ar destaļinizāciju, jo viņi bija baroti ar uzslavām par Staļina "ģenialitāti". Šī reakcija bija īpaši izteikta Staļina dzimtenē Gruzijā, kur 1956. gada 9. martā nemieri beidzās ar Sarkanās armijas apspiešanu.
J. Vai kāds cieta no fiziskām sekām, dzirdot Hruščova slepeno runu?
Atbilstoši dažām ziņām daži cilvēki, kas bija klāt Hruščova slepenajā runā, piedzīvoja infarktu, bet citi vēlāk izdarīja pašnāvību, pārsteigti par dzirdēto.
Meklēt