Ladaku (Ladakhi) ir tibetiešu valodas grupa, ko runā galvenokārt Indijas ziemeļos un blakusesošajās teritorijās. Pieejamie dati liecina par aptuveni 102 000 runātāju Džammu un Kašmirā (1997). Šajā skaitā iekļauti arī 29 800–33 300 Shamma runātāju (Voegelin un Voegelin 1977:328). Kopējais runātāju skaits visās valstīs tiek lēsts apmēram 114 000.

Izplatība un nosaukumi

Valoda izplatīta Maqbuza Kašmiras reģionā un Ladakas apgabalā, kur to runā aptuveni 250 ciematos un ciematiņos. Runātāji ir sastopami arī Ķīnā. Valodai pastāv vairāki nosaukumi un variantu apzīmējumi, piemēram: Ladaphi, Ladhakhi, Ladak, Ladwags.

Dialekti

Galvenie dialekti ir:

  • Leh (centrālais ladahu) — tiek uzskatīts par starpniekdialektu un bieži lietots kā standartsarunda;
  • Shamma (saukts arī Sham, Shamskat, Lower Ladakhi) — izplatīts uz rietumiem no Lehas gar Indas ieleju un uz dienvidiem no Khaltse;
  • Nubra (Nubra Ladakhi) — runāts Nubra Tahsil uz ziemeļiem no Lehas.

Leksikas līdzība ar citu tuvāku valodu grupu pārstāvjiem: 71–83 % ar puriku, 53–60 % ar tibetiešu standartu, savukārt starp pieciem galvenajiem ladaku dialektiem leksikas līdzība ir 84–94 %.

Valodas klasifikācija

Ladaku pieder pie tibetiešu valodu saimes, kas iekļauj tibetiešu-birmāņu ģimeni, Himalaju apakšgrupu (tibetiešu-kanāuriešu rietumu atzars). Tā ir daļa no plašākā tibetiešu valodu komplekta, kas izplatīts Tibetas plato un apkārtējos reģionos.

Rakstība un lasītprasme

Rakstība balstās uz tibetiešu rakstu; tomēr jāpiebilst, ka rakstiskā ladaku valoda nozīmīgi atšķiras no runātās valodas. Lehas dialekts ir atzīts par standarta runāto ladakhu un ir plaši lietots kā radio pārraižu valoda un starpdialektu saziņas līdzeklis, tostarp komunikācijā ar čangthangu un zangskari runātājiem (Paldan 2002). Bībeles tulkojums ladaku valodā tika izdots 1948. gadā.

Lasītprasme otrajā valodā (1991): vīrieši 36 %, sievietes 12 % — šie dati attiecas uz lasītprasmi urdu, tibetiešu vai angļu valodā. Daudzi pilsētu iedzīvotāji lieto urdu vai angļu valodu, kamēr lauku sabiedrībā saglabājas plaša monolingvāla lietošana ladaku valodā.

Fonoloģija un fonotaktika

Ladaku fonoloģijai raksturīgs konsonantu un patskaņu inventārs, kas ir tipisks tibetiešu valodu grupai. Vārdu uzbūve parasti ir sufiksējoša; pieļaujamas kombinācijas ar līdzīgiem klasteriem, un maksimālā zilbe var sasniegt formu CCVCC vai pat CCCVV atbilstoši novērojumiem.

Gramatika (ieskats)

  • Vārdu secība: SOV (subjekts–objekts–verbs);
  • Lietojamas postpozīcijas (nevis prepozīcijas);
  • Ģenitīvi un relatīvi izteikumi parasti tiek novietoti pirms lietvārda galotnēm;
  • Artikuli un īpašības vārdu locījums: skaitļa vārdi bieži seko lietvārda galotnēm;
  • Sufiksi norāda lietvārda frāzes robežas un sintaktisko funkciju;
  • Ērgatīva līnija (ergativity) — tradicionāli raksturo daļu no sintakses, īpaši perfektīvās/ pagātnes konstrukcijās;
  • Kauzatīvas formas, komparatīvi salīdzinājumi un citi atvasinājumi tiek veidoti ar morfoloģiskiem elementiem (sufiksiem);
  • Nozīmīgas atšķirības pastāv starp rakstisko normu un konkrētiem mutvārdu dialektiem.

Valodas lietojums un sociolingvistika

Leha runātāji to izmanto kā starpniecības valodu starp dažādiem Ladakas dialektiem; ir arī urbāla bilingvisma tendence uz urdu un angļu valodu, ko ietekmē izglītība un administrācija. Lauku apvidos ladaku bieži ir dominējošā, reizēm vienīgā, valoda ikdienas saziņai.

Ekonomiskais un kultūras konteksts

Reģions atrodas kalnu ielejās 2 400–5 000 metru augstumā. Galvenie saimnieciskie nodarbošanās veidi ir lauksaimniecība (kulturi: kvieši, mieži) un lopkopība (jaki, kazas, aitas — iegūstama, piemēram, kašmira vilna). Vietējā mājražošana ietver aušanu, juvelierizstrādājumu izgatavošanu un reliģisko priekšmetu ražošanu. Reliģiskais sastāvs ir dažāds: dominē budisti, bet ir arī musulmaņi, kā arī kristiešu kopienas.

Piezīmes un resursi

Rakstiskā ladaku valoda atšķiras no mutvārdu valodas, un Lehas dialekts ir plaši izmantots kā standartizēts runas variants (Lehā ir nozīmīga loma radiosaziņā un starpdialektu komunikācijā — Paldan 2002). Galvenie avoti ietver demogrāfiskus un lingvistiskus pētījumus, piemēram, Voegelin un Voegelin (1977) un citus reģiona pētījumus.