Mazā melnkakla kaija (Larus fuscus) — apraksts, izplatība un ligzdošana

Uzzini visu par Mazā melnkakla kaija (Larus fuscus): apraksts, izplatība, migrācija un ligzdošana — būtiskākā informācija un fotostāsti dabas interesentiem.

Mazā melnkakla kaija (Larus fuscus) ir vidēja–liela izmēra kaija, kas galvenokārt ligzdo Atlantijas okeāna piekrastē Eiropā. Tā ir migrējoša, ziemo no Britu salām uz dienvidiem līdz Rietumāfrikai, un regulāri ziemā apmeklē arī Ziemeļamerikas austrumu piekrasti — iespējams, īpaši no Islandē ligzdojošajām populācijām.

Apraksts

Mazā melnkakla kaija ir nedaudz mazāka un slaidāka par tuvās grupas siļķu kaiju, tomēr izmēros un krāsojumā pastāv variācijas atkarībā no reģiona un vecuma. Parasti sugas pieaugušie putni ir tumši pelēki mugurā un spārnos, ar baltiem galvu un vēderu, melnām vai tumšām spārnu galiem ar mazām baltām "spoguļveida" plankumām. Kājas ir dzeltenas, nevis rozīgi-sārtas kā dažiem radiniekiem.

• Garums: aptuveni 45–55 cm.
• Spārnu platums: ap 120–140 cm.
• Svars: apm. 400–900 g, atkarībā no indivīda un sezonas.
• Knābis: dzeltenīgs ar raksturīgu sarkanu plankumu pie galu — tas ir nozīmīgs mazuļu barošanās stimuls.
• Atšķirības no lielākām kaijām: slaidāks augums, dzeltenas kājas, mazāki balti “spoguļi” uz spārnu galiem.

Izplatība un migrācija

Mazā melnkakla kaija ligzdo galvenokārt piekrastes salās, nogāzēs, klintīs un dažviet arī iekšzemes ezeros un piekrastes pļavās. Dažas populācijas ir koloniālas un ligzdo lielās grupās. Rudenī putni migrē uz dienvidiem, daļa līdz Rietumāfrikai un vēl tālāk; atsevišķas populācijas (piemēram, no Islandes) var ziemā nokļūt tālu uz rietumiem, tostarp Ziemeļamerikas austrumu krastā.

Ligzdošana un attīstība

Šī suga vairojas kolonijās piekrastēs un arī pie ezeriem un līčiem. Ligzdu būvē uz zemes, akmeņainās klintīs vai pat uz ēku jumtiem pilsētvidē. Ligzda parasti ir izklāta ar zāli, jūraszālēm, smiltīm vai citiem materiāliem. Parasti tiek dētas 2–3 olas (bieži trīs), kuras inkubē abi vecāki apmēram 25–30 dienas. Kāpuri (mazuļi) ir atlēti, tos baro ar regurgitāciju un aizsargā pret plēsējiem; lidojumiem tie apgūst ap 35–45 dienu vecumu.

Uzturs un uzvedība

Mazā melnkakla kaija ir visēdāja un ļoti pielāgojama barības ziņā. Tā medī zivis, jūras bezmugurkaulniekus, kukaiņus, mazas zivtiņas un krabjus, kā arī izmanto cilvēka atkritumus un zvejnieku atlikumus. Bieži vien tā padevīgi mēģina nozagt barību (kleptoparazitisms) vai sameklē barību pludmalēs un ostās.

Putna uzvedībā svarīga loma ir arī sociālajām attiecībām kolonijā: tiek veidotas hierarhijas, aizsargātas ligzdas un notiek kolektīva brīdināšana par draudiem.

Atšķirības no citām sugām un taksonomija

Siļķu kaiju un mazo melnkaklaju kaiju grupas taksonomija ir sarežģīta: dažādas iestādes atzīst no divām līdz astoņām atsevišķām sugām vai apsūdzēm (subspecijām). Šai grupai ir gredzenveida izplatība visā ziemeļu puslodē. Starp blakus esošajām formām atšķirības bieži ir nelielas, taču, kad tiek salīdzināti ģeogrāfiski tālu blakus esoši eksemplāri, dažkārt tie izrādās skaidri atšķirīgas sugas — piemēram, siļķu kaija pret mazā melnkakla kaija.

Eiropā vienīgā suga, ar kuru to var viegli sajaukt, ir lielā melnā kaija (Melanērgija veidi). Tomēr mazā melnkakla kaija parasti ir mazāka, slaidāka, ar dzeltenām kājām un mazākiem baltiem spoguļiem spārnu galos.

Barošanas stimulācijas uzvedība

Pieaugušajiem mātei/ tēvam ir svarīga loma, kad jābaro mazuļi: pieaugušā knābja sarkanā zīmīte rada refleksu, un mazuļi to knābj. Pēc tam pieaugušie atdod barību, izmantojot regurgitāciju. Šī reakcija — pieaugušā sarkanās vietas uz knābja stimulēšana un sekojoša barošana — ir iedzimta uzvedība, ko uzskata par fiksētu darbības modeli jeb atbrīvotāju. Tā ļauj jaunajiem putniem ātri iegūt barību un palielina izdzīvošanas iespējas kolonijās ar intensīvu mijiedarbību.

Skaņa, garums mūžā un vērošana

Mazajai melnkakla kaijai raksturīgs skanīgs, dažkārt kliedzošs sauciens, ko var dzirdēt kolonijās un piekrastes rajonos. Dzīvotspēja brīvā dabā var pārsniegt 15–20 gadus pie labiem apstākļiem; daži individuāli putni ir fiksēti ar 20+ dzīves gadiem.

Saglabāšanas statuss un draudi

Pasaules mērogā Larus fuscus ir novērtēta kā IUCN kategorijā "mazāk satraucoša" (Least Concern), taču lokālas populācijas var ciest no traucējumiem ligzdošanas vietās, piesārņojuma, pārmērīgas zvejas (barības samazināšanās) un cilvēku persekcijas. Dažās vietās suga ir veiksmīgi adaptējusies urbānā vide — ligzdo uz ēku jumtiem un ostu teritorijām — kas dažkārt rada konfliktu ar cilvēkiem.

Padomi novērotājiem

• Atcerieties cienīt ligzdošanas koloniijas — netuvojieties pārāk tuvu, lai nekaitētu putniem.
• Izmantojiet šķērskatu un binokli, lai identificētu krāsojuma nianses (kāju krāsa, spārnu baltie spoguļi, knābja sarkanā zīme).
• Reģistrējiet novērojumus vietējās putnu uzskaites sistēmās — tas palīdz izsekot populācijas tendencēm.

Mazā melnkakla kaija ir interesants piemērs tam, kā jūras putnu sugas pielāgojas dažādām vidēm un mijiedarbojas ar cilvēku darbību — gan izmantojot cilvēka radītu barības pieejamību, gan saskaroties ar jauniem draudiem ligzdošanas vietu traucēšanā.

Jautājumi un atbildes

J: Kura kaiju suga ir mazā kaija?

J: Kur šī suga migrē ziemā?

J: Kur tie būvē ligzdas?

J: Cik olu parasti dēj šīs sugas?

Vai Eiropā ir citas sugas, ar kurām to varētu sajaukt?

J: Kā pieaugušie var barot putnu mazuļus?

Meklēt pēc burta