Loģiskais disks
Loģiskais disks ir jēdziens no skaitļošanas tehnikas. Loģiskie diski nodrošina noteiktu vietu datu glabāšanai. Atšķirībā no reālajiem (tā sauktajiem fiziskajiem) cietajiem diskiem, kuriem var pieskarties, loģiskie diski šo glabāšanas vietu var aizņemt no dažādām vietām.
Bieži sastopamās vietas, no kurām to var ņemt:
- Cietā diska nodalījums cietajā diskā
- Loģiskais sējums no loģiskā sējumu pārvaldnieka
- Cieto disku kombinācija (kā RAID sistēmā, kurā ir fiziskie diski).
- Krātuves apgabala tīkls
- datora galvenā atmiņa (to var izmantot pagaidu failiem, kurus var dzēst, kad sistēma tiek izslēgta).
Disks tiek raksturots kā loģisks, jo tas faktiski neeksistē kā atsevišķa fiziska vienība.
Kāpēc mums tie ir vajadzīgi?
Kad IBM 1956. gadā pirmo reizi izlaida magnētisko disku (IBM 305), viens disks tika tieši pievienots sistēmai, un katrs disks tika pārvaldīts kā atsevišķa vienība. Turpinot izstrādāt diskus, kļuva skaidrs, ka uzticamība ir problēma, un attīstījās sistēmas, kurās izmantoja RAID tehnoloģiju. Tas nozīmē, ka vairāki fiziskie diski ir RAID savienoti kopā, lai izveidotu vienu loģisko disku.
Mūsdienu mājas datoru vidē diskdziņi tagad nodrošina simtiem gigabaitu lielu atmiņas ietilpību, ko var būt nepraktiski izmantot kā vienu vienību. Tāpēc lielākajā daļā sistēmu diski ir sadalīti vairākos loģiskajos diskos[] .
Lielākajā daļā moderno uzņēmumu IT vidēs ir kāds no krātuves tīkla veidiem. Šajā tīklā daudzas datu glabāšanas ierīces ir savienotas ar daudzām serveru galvenajām ierīcēm. Viens RAID masīvs var nodrošināt noteiktu jaudu vienam serverim un noteiktu jaudu citam serverim. Tāpēc pieejamās ietilpības sadalīšanai tiek izmantoti loģiskie diski, lai no kopējā loģisko disku kopfonda sadalītu pieejamo ietilpību un nodrošinātu katram resursdatoram vajadzīgo glabāšanas apjomu.
