Galvenais histokompatibilitātes komplekss
Galvenais histokompatibilitātes komplekss jeb MHC ir molekula, kas atrodas imūnšūnu, piemēram, balto asinsķermenīšu, ārpusē. To kodē liela gēnu saime visiem mugurkaulniekiem.
MHC molekulu funkcija ir uztvert svešus antigēnus un līdz ar to arī "svešu" olbaltumvielu klātbūtni. Tās uz savas šūnas virsmas saista patogēnu peptīdu fragmentus. Kad tie tur nonākuši, T-šūnas tos atpazīst. Adaptīvā imunitāte ir atkarīga no šīs reakcijas.
Efektivitāte
Divas MHC molekulu īpašības apgrūtina patogēnu izvairīšanos no imūnās atbildes reakcijas.
1. MHC ir poligēna. Ir vairāki dažādi gēni, tāpēc katram cilvēkam vai dzīvniekam ir MHC molekulu kopums, kas saista nedaudz atšķirīgus peptīdu diapazonus.
2. MHC gēni ir ļoti polimorfiski. Tas nozīmē, ka populācijā ir vairāki katra gēna alēļu varianti. Polimorfisms ir tik augsts, ka jauktā populācijā nav divu indivīdu ar pilnīgi vienādu MHC gēnu un molekulu kopumu, izņemot viendzimtos dvīņus.
Daudzu dažādu alēļu klātbūtne populācijā nozīmē, ka gandrīz vienmēr būs indivīds ar specifisku MHC molekulu, kas spēj ielādēt pareizo peptīdu, lai atpazītu konkrētu mikrobu. MHC polimorfisma evolūcija nozīmē, ka populācija nepadosies jaunam vai mutētam patogēnam, jo vismaz daži indivīdi spēs attīstīt adekvātu imūnsistēmu, lai uzvarētu patogēnu. MHC molekulu variācijas ir dažādu MHC molekulu pārmantojamības rezultāts.
Transplantāti
Transplantē tikai tos, uz kuriem audu atbilstības testos MHC sistēma reaģē vismazāk.
Autoimūnās slimības
Autoimūna slimība rodas, kad imūnās šūnas neatpazīst citu šūnu MHC molekulas un sāk uzbrukt savam ķermenim.
