Kas ir MHC? Galvenais histokompatibilitātes komplekss — definīcija un loma

MHC — galvenais histokompatibilitātes komplekss: definīcija un loma imūnsistēmā, kā tas prezentē antigēnus un aktivizē T‑šūnas aizsardzībai.

Galvenais histokompatibilitātes komplekss jeb MHC ir molekula, kas atrodas imūnšūnu, piemēram, balto asinsķermenīšu, ārpusē. To kodē liela gēnu saime visiem mugurkaulniekiem. Cilvēkiem šo ģenētisko reģionu parasti dēvē par HLA (human leukocyte antigen) sistēmu, kas ir MHC cilts loceklis.

MHC molekulu funkcija ir uztvert svešus antigēnus un līdz ar to arī "svešu" olbaltumvielu klātbūtni. Tās uz savas šūnas virsmas saista patogēnu peptīdu fragmentus. Kad tie tur nonākuši, T-šūnas tos atpazīst. Adaptīvā imunitāte ir atkarīga no šīs reakcijas — tā ļauj organismam specifiski reaģēt uz infekcijām un veidot imūno atmiņu.

MHC galvenās klases un to loma

MHC I molekulas ir izteiktas praktiski uz visām kodoldominantajām (nukleātajām) šūnām. Tās prezentē endogēnus peptīdus (piem., no vīrusiem vai pārvērstām šūnas proteīnu daļām) un nodrošina signālu CD8+ citotoksiskajām T-šūnām, kas var nogalināt inficētās vai transformētās šūnas.

MHC II molekulas galvenokārt atrodas profesionālajās antigēnu prezentējošajās šūnās — dendrītiskajās šūnās, makrofāgos un B šūnās. Tās prezentē eksogēnus peptīdus, kas radušies no ārpuses uzņemtām vielām, un aktivizē CD4+ palīgu T-šūnas, kas koordinē imūnreakciju (piemēram, stimulē B šūnu atbildi un šoferē citus efektorus).

Struktūra un daudzveidība

MHC molekulas veido proteīnu ķēdes, kas veido peptīdu saistošo grozu. Tieši šo grozu variācijas nosaka, kādus peptīdus konkrēts MHC alels spēs saistīt. MHC gēni ir ļoti polimorfi — pastāv liels daudzums alelu populācijā — tāpēc iedzīvotāji atšķiras pēc spējas prezentēt dažādus antigēnus. Šī daudzveidība ir būtiska populācijas imunitātei pret plašu patogēnu loku.

Kliniskā nozīme

MHC/HLA sistēmai ir plaša praktiska nozīme medicīnā:

• Transplantoloģija: HLA saderības noteikšana ir būtiska orgānu un šūnu transplantācijās — nesaderība veicina atgrūšanas reakcijas un graft-versus-host slimību.
• Autoimūnas slimības: Dažu autoimūnu saslimšanu (piem., 1. tipa cukura diabēts, reimatoīdais artrīts, celiakija) riska pieaugums saistīts ar noteiktiem HLA aleliem.
• Infekcijas un vakcinācija: HLA profili ietekmē, cik efektīvi organisms prezentē vīrusu vai baktēriju peptīdus — tas nosaka indivīda jutību pret infekcijām un vakcīnu efektivitāti.
• Kanceroterapija: Imūnterapijas virzienos MHC prezentācija ir kritiska, jo tumoru antigēnu prezentācija nosaka, vai T-šūnas spēs atpazīt un iznīcināt vēža šūnas.
• Diagnostika: HLA tipizācija tiek izmantota gan klīniskai diagnostikai, gan pētniecībā.

Evolūcija un uzvedības saikne

Augsta MHC daudzveidība norāda uz spiedienu no patogēniem evolūcijas gaitā. Interesanti, ka dažos sugas pētījumos ir novērota arī MHC saistīta izvēle partnerim (piem., smaržas uztvere), kas var sekmēt ģenētisko dažādību pēcnācējos.

Apkopojot: MHC ir centrāla imūnsistēmas sastāvdaļa, kas saista peptīdus un prezentē tos T-šūnām, nodrošinot specifisku imūno atbildi. Tā daudzveidība, strukturālā īpašība un klīniskā nozīme padara MHC par vienu no svarīgākajiem elementiem gan pamata imunoloģijā, gan medicīniskajā praksē.

Meklēt pēc burta