Marko Pantani (1970. gada 13. janvāris — 2004. gada 14. februāris) bija itāļu profesionāls riteņbraucējs. Viņš dzimis Čezenā, Emīlijas-Romānijas reģionā un kļuva pazīstams kā izcils kalnu kāpējs — dedzīgs, agresīvs un skatītājiem iespaidīgs. 1998. gadā viņš uzvarēja gan Tour de France, gan Giro d'Italia, kļūstot par vienu no retajām personām, kurai tas izdevās vienā sezonā. Savu tēlu — bandāna, auss gredzens un raksturīgais izskats — viņš papildināja ar uzbrukumiem pilnu braukšanas stilu, un itāļu līdzjutēji viņam deva iesauku "Il Pirata" (pirāts).
Karjera un spējas
Pantani izcēlās kā tīrs kalnu speciālists — viņa svara un jaudas attiecība ļāva viņam uzbrukumos izšķirt stāvus kāpumos. Karjeras laikā viņš brauca vairākās komandās un guva virkni uzvaru posmos lielajos tūres braucienos. Viņa 1998. gada sniegums abos Grand Tour — Tour de France un Giro d'Italia — palicis atmiņā ar dramatiskiem uzbrukumiem kalnos un cieņu gan no līdzjutējiem, gan konkurentiem.
Kontroverse un veselības problēmas
1999. gada Giro d'Italia laikā Pantani tika izslēgts pēc tam, kad viņam tika konstatēts paaugstināts hematokrīts (virs 50%), kas sacīkstēs tika traktēts kā veselības risks un izraisīja pagaidu aizliegumu startēt. No tā brīža viņa karjera pakāpeniski zaudēja spožumu: viņš atgriezās sacensībās, tomēr vairs nespēja atgriezties pie agrākajām uzvarētāja pozīcijām. Tāpat viņš nonāca gan dopingam, gan personīgajām grūtībām piesātinātā atmosfērā, kas ietekmēja viņa mentālo un fizisko stāvokli.
Personīgā dzīve, slimība un nāve
Pēc sarežģītām sacīkstēm un ilgstoša spiediena Pantani cieta arī no mentālām problēmām. 2003. gada jūnijā viņš nonāca slimnīcā ar depresiju un turpināja cīnīties ar psiholoģiskām un atkarību problēmām. 2004. gada 14. februārī Marko Pantani tika atrasts miris viesnīcas numuriņā Rimini, Emīlijas-Romanjas reģionā — nāve tika konstatēta kā kokaīna pārdozēšana. Šī traģēdija izraisīja daudz jautājumu un diskusiju par augsta līmeņa sporta un atkarību saistību.
Mantojumā
Pantani joprojām tiek atcerēts kā viens no visu laiku izcilākajiem kalnu braucējiem — viņa uzbrukumi kalnos un emocionālais stils raisīja sajūsmu publikai. Viņa personība — provocējoša, vājībām pakļauta un vienlaikus talantīga — padarīja viņu par simbolu, kurš sadūšojās gan lielās uzvarās, gan skarbajās dzīves grūtībās. Viņa pēdējais ieraksts dienasgrāmatā tiek plaši pieminēts un citēts, taču viņa dzīvesstāsts joprojām tiek interpretēts dažādi — kā brīdinājums, kā traģēdija un kā daļa no riteņbraukšanas vēstures.
