Mirza Ghalib

Agrīnā dzīve

Viņš dzimis 1796. gadā Akbarabadā (tagadējā Agrā). Viņa tēvs Abdullah Beg Khan un tēvocis Nasrullah Beg Khan dzimis kopā ar saviem koledžas draugiem.

armijā. Mirza Ghalib kļuva par bāreli, kad viņam bija tikai 5 gadi. Viņš 4 gadus dzīvoja pie tēvoča, kad arī tēvocis nomira.  

Viņš sāka teikt šer jau pašā Agrā. Viņš apprecējās ar navaba Ilahi Bakša meitu "Maaroof" un pārcēlās uz Deli. Deli viņš pilnībā pievērsās dzejai. Drīz viņš apguva persiešu valodu. Lai neviens viņu nesauktu par be-ustad (bez skolotāja), viņš izdomāja stāstu, ka viņa mājā divus gadus dzīvojis irāņu skolotājs Abdul Samad, lai mācītu viņam persiešu valodu. Ghalib vienmēr lepojās ar savu dzeju persiešu valodā, taču vairāk pazīstams ir ar savu urdu prozu un dzeju.

Vēlākā dzīve

Viņš vienmēr dzīvoja bez naudas. Pēc 1857. gada Karaliskā durbāra atbalsts pārtrauca. Arī britu valdības pensija tika pārtraukta, jo viņu turēja aizdomās par atbalstu nemierniekiem. Viņš pat devās uz Kalkutu, lai atjaunotu pensijas izmaksu, bet bez rezultātiem. Viņš devās pie Rampuras navaba, kurš viņam apsolīja 200 rūpijas, ja viņš dzīvos Rampurā, un 100 rūpijas, ja dzīvos citur. Pensiju viņam atjaunoja 3 gadus pēc tam, bet visa šī nauda tika izlietota veco parādu nomaksai. Ghalib nomira 1869. gadā.

Vēstules

Ne tikai urdu dzeja, bet arī proza ir Mirzas Galiba parāds. Viņa vēstules deva pamatu vieglajai un populārajai urdu valodai. Pirms Galiba vēstuļu rakstīšana urdu valodā bija ļoti ornamentāla. Viņš padarīja savas vēstules "runājošas", lietojot vārdus un teikumus tā, it kā viņš runātu ar lasītāju. Pēc viņa vārdiem, "sau kos say ba-zabaan-e-qalam baateiN kiya karo aur hijr meiN visaal kay ma-zay liya karo" ["no simts jūdžu attāluma runājiet ar spalvas mēli un izbaudiet satikšanās prieku, pat ja esat šķirti"]. Viņa vēstules bija ļoti neformālas, dažkārt viņš vienkārši uzrakstīja personas vārdu un sāka vēstuli. Viņš pats bija ļoti humoristisks, un arī viņa vēstule bija ļoti interesanta. Viņš teica: "MaiN koshish karta hooN keH koi aisi baat likhooN jo pa-Rhay kHoosh ho jaaye" [ Es gribu uzrakstīt rindas, lai tas, kurš tās lasa, gūst prieku] Kad nomira viena viņa drauga trešā sieva, viņš rakstīja.... "Allah allah aik woH log haiN jo teen teen dafaH iss qaid say chhooT chu-kaiN haiN aur aik hum haiN keH aik ag-lay pachas baras say jo phaNsi ka phaNda ga-lay meiN paRha hai to naH phaNda hi TuT-ta hai naH dum hi nikalta hai" [Allah allah, starp mums ir tādi, kas trīs reizes ir atbrīvoti no cietuma, un man jau 50 gadus ir šī virve ap kaklu, ne šī virve pārtrūkst, ne tā atņem man dzīvību]. Daži zinātnieki apgalvo, ka Galibam urdu literatūrā būtu tāda pati vieta pat tikai uz viņa vēstuļu pamata.

Dzeja

Urdu ghazals līdztekus mīlestībai un skaistumam Galibs pievienoja visas dzīves šķautnes. Pateicoties viņam, urdu ghazalu audekls kļuva ļoti plašs.

Tā kā Galibs bija ļoti aizņemts ar persiešu valodu, viņa agrākajos šeros tika lietoti sarežģīti vārdi, un viņa iztēles lidojumi bija tādi, ka... "yaa to aap sam-jhay yaa kHuda sam-jhay" [ vai nu jūs (Ghalib) saprotat, vai Dievs saprot].

Ghalib nebija filozofs, bet viņš apšaubīja lietas ap sevi. jub keH tujh bin nahiN koi maujood phir yeH hungaamaH ai kHuda kya hai [ kad nav neviena cita, izņemot tevi; tad, ak, Dievs, kāpēc ir šis pandemonijs]

Viņa rakstos var atrast arī nerātnību, viņš izsmej katru lietu un visus, arī sevi. jiss meiN laakhoN baras ki hooreiN hoN aisi jannat ka kya ka-ray koi [ kad sievietēm būs miljons gadu, ko es darīšu ar šo paradīzi].

Bet Ghaliba šer ne tikai tūlītēji iedarbojas uz sirdi, bet arī liek domāt. aah ko chahiye aik umr asar ho-nay tak kaun jeeta hai teri zulf kay sar ho-nay tak.

hum nay mana keH tagHaful naH karo-gay lekin kHaak ho jaaayeN-gay tum ko kHabar ho-nay tak.

daame hur mauj meiN hai hulqa-e-sad kaam nihaNg dekheiN kya guz-ray hai qat-ray peH guhar ho-nay tak.