Mollicutes — baktēriju klase bez šūnas sieniņas: Mycoplasma un Ureaplasma
Mollicutes — baktērijas bez šūnas sieniņas: Mycoplasma un Ureaplasma, to ietekme uz cilvēku slimībām, augu patogēni un pārnēsātāji.
Mollicutes ir baktēriju klase, kurai nav baktēriju šūnas sieniņas. Vispazīstamākā ģints ir Mycoplasma. Tā kā tām nav cietas šūnas sieniņas, Mollicutes ir ļoti pleomorfiskas (var iegūt dažādas formas) un to membrāna ir elastīga un jutīga pret vides izmaiņām. Šī īpašība nosaka arī to dabiskos ierobežojumus — tās nespēj izdzīvot bez saimniekorganisma vai speciālas barotnes, kas satur sterolus (holesterīnu) membrānas stabilizēšanai.
Bioloģiskās īpašības
Tās ir ļoti mazas, tikai aptuveni 0,2–0,3 μm lielas, un to genoms ir ļoti mazs salīdzinājumā ar citām baktērijām. Mollicutes parasti demonstrē reduktīvu genomu — daudzus gēnus, kas nav nepieciešami intracelulārai vai parasītiskai dzīvei, tās zaudējušas. Tā rezultātā daudzām sugām ir minimāli metaboliski ceļi un tās ir atkarīgas no saimnieka barības vielām.
Motilitāte un morfoloģija
Lielākā daļa pārvietojas, slīdot pāri saimnieka šūnām vai virsmām; daži izmanto īpašas gliding‑/attachment struktūras, kas ļauj piesaisti un virzību. Spiroplasma ir spirālveida un pārvietojas, griezdamās vai viļņojoties, savukārt citas Mycoplasma sugas var būt aprīkotas ar specifiskiem piekļuves aparātiem (piem., M. pneumoniae piestiprināšanās orgāns), kas nodrošina adhēziju elpošanas vai urogenitālo orgānu epitēlijam.
Ekoloģija un saimnieki
Mollikutes ir dažādu dzīvnieku un augu parazīti, kas dzīvo uz saimnieka šūnām vai saimnieka šūnās. Dažas sugas ir brīvi dzīvojošas vai saprofitiskas, bet lielākā daļa ir tieši saistītas ar noteiktiem saimniekiem un bieži vien izraisa slimības. Mycoplasma un Ureaplasma pieķeras šūnām plaušās vai dzimumvados, piemēram, urīnizvados, kur tās var izraisīt elpceļu un urogenitālas infekcijas. Fitoplazma un spiroplazma ir augu patogēni ar kukaiņu pārnēsātājiem. Pārnēsātāji ir tādi kukaiņi kā lapgrauži (Homoptera), kas ar mutes daļām iebāž augā un sūc tā sulas, pārnesot patogēnus no auga uz augu.
Kliniskā nozīme cilvēkam
Cilvēkiem svarīgākās grupas ir Mycoplasma un Ureaplasma. No tām pazīstamas sugas kā Mycoplasma pneumoniae — tipisks atipiskas pneimonijas (bronhīts, pneimonija) ierosinātājs, un Mycoplasma genitalium vai Ureaplasma urealyticum, kas saistītas ar uretrītu, dzimumceļu infekcijām, rīkles iekaisumiem, kā arī komplikācijām grūtniecībā un neauglību. Infekcijas var būt akūtas vai hroniskas, bieži ar vieglāku vai nespecifisku simptomātiku, kas apgrūtina savlaicīgu diagnostiku.
Noteikšana un ārstēšana
Mollikutes ir grūti kultivējamas uz standarta barotnēm un dažkārt prasa speciālas, sterolu saturošas barotnes, tāpēc laboratoriskā diagnostika bieži balstās uz molekulārajām metodēm (PCR) un seroloģiju. Tā kā tām nav šūnas sieniņas, antibiotikas, kas inhibē peptidoglikāna sintēzi (piem., beta‑laktami — penicilīni, cefalosporīni), ir neefektīvas. Ārstēšanā parasti lieto makrolīdus (piem., azitromicīnu), tetraciklīnus vai fluoroquinolonus atkarībā no pacienta stāvokļa un rezistences. Jāņem vērā, ka pēdējos gados pieaug makrolīdu rezistence, īpaši pret M. pneumoniae, tāpēc terapijas izvēle reizēm jābalsta uz rezistences testiem vai molekulāriem rādītājiem.
Evolūcija un genomika
Mollicutes, visticamāk, radušās no Gram‑pozitīvajiem (Firmicutes) baktērijām, pielāgojoties intracelulārai nebo parasītiskai dzīvei un zaudējot šūnas sieniņas komponentes. To genomu sašaurināšanās un ģenētiskā materiāla vienkāršošanās padara tās par interesantu modelu pētījumiem par minimālā genoma kritērijiem un sintētisko bioloģiju. Dažu sugu genomi var būt mazāki par 600–800 kb, bet citu — līdz 1,3 Mb.
Praktiski ieteikumi
- Ja ir aizdomas par Mycoplasma vai Ureaplasma infekciju (ilgstošs klepus, uretrīts, neauglība u.c.), lūgt specifisku testēšanu (PCR, seroloģija) un informēt ārstējošo ārstu par iespējamām rezistencēm.
- Neizmantot beta‑laktamu grupas antibiotikas pret šīm baktērijām, jo tās ir neefektīvas.
- Augu aizsardzībā — kontrolēt lapgraužus un citus sūkļotājus, lai mazinātu fitoplazmu un spiroplazmu izplatību.
Kopumā Mollicutes ir īpaša baktēriju grupa ar unikālām morfoloģiskām, bioķīmiskām un ģenētiskām īpašībām, kas ietekmē gan medicīnu, gan lauksaimniecību. Labāka izpratne par to bioloģiju, diagnostiku un rezistences mehānismiem palīdz efektīvāk kontrolēt ar tām saistītās slimības.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir mollicutes, un kura ir pazīstamākā ģints?
A: Mollicutes ir baktēriju klase bez baktēriju šūnas sieniņas, un pazīstamākā ģints ir Mycoplasma.
J: Cik lielas ir mollikutas?
A: Mollikutes ir ļoti mazas, tikai aptuveni 0,2-0,3 μm lielas.
J: Kā mollikutas pārvietojas un kas ir izņēmums?
A: Lielākā daļa mollikūtu pārvietojas, slīdot pa saimnieka šūnām, bet spiroplazmas ir spirālveida un pārvietojas, savērpjoties.
J: Par ko parazitē mollikuti, un kādi ir to saimnieki?
A: Mollikutas ir dažādu dzīvnieku un augu parazīti, kas dzīvo uz saimnieka šūnām vai saimnieka šūnās. To saimnieki ir dažādi - no cilvēka līdz kukaiņu pārnēsātājiem.
J: Kādas slimības mollikutes izraisa cilvēkiem?
A.: Daudzi mollikuti cilvēkiem izraisa slimības, piemēram, Mycoplasma un Ureaplasma, kas pieķeras šūnām plaušās vai dzimumvados, piemēram, urīnizvadā.
J: Kas ir fitoplazma un spiroplazma un kādi ir to pārnēsātāji?
A: Fitoplazma un spiroplazma ir augu patogēni ar kukaiņu pārnēsātājiem. Pārnēsātāji ir tādi kukaiņi kā lapgrauži (Homoptera).
J: Kā kukaiņu pārnēsātāji pārnēsā mollikutes uz augiem?
A: Kukaiņu pārnēsātāji piegādā mollikuti augiem, kad tie iesprauž mutes daļu augā, lai sūktu tā sulas.
Meklēt