Neokeinsisma skola: definīcija, vēsture un ietekme ekonomikā

Neokeinsisma skola: definīcija, vēsture un ietekme ekonomikā — skaidrojums par IS/LM, pēckara attīstību, stagflāciju un mūsdienu makroekonomisko ietekmi.

Neokeinsiānisma ekonomika ir makroekonomiskās domas skola, kas attīstījās pēc Otrā pasaules kara, balstoties uz Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) idejām. To veidoja grupa ekonomistu, īpaši Džons Hikss, Franko Modigliani un Pols Samuelsons, kuri centās sistemātiski interpretēt un formalizēt Keinsa domas un apvienot tās ar neoklasiskās ekonomikas metodēm. Šo pieeju bieži sauc par neoklasisko sintēzi — tā pārvērta Keinsa kvalitātīvos secinājumus par kvantitatīviem modeļiem, kas bija vieglāk izmantojami politikas analīzē un mācību procesā.

Galvenās idejas un modeļi

Neokeinsiāņi izveidoja vairākus modeļus un konceptus, kuri kļuva par pamatu mūsdienu makroekonomikai:

• IS–LM modelis: modelis, kas sasaista preču tirgu (IS) un naudas tirgu (LM) un no tā izriet līdzsvars starp kopproduktu (nācijas ienākumiem) un procentu likmi. IS–LM rāda, kā fiskālā politika (valdības izdevumi un nodokļi) un monetārā politika (naudas piedāvājums un procentu likmes) ietekmē kopējo pieprasījumu un nodarbinātību.
• Filipsa līkne: īstermiņa kompromiss starp inflāciju un bezdarbu, ko agrāk interpretēja kā iespēju ar politiku samazināt bezdarbu, pieaugot inflācijai.
• Uzstādījumi par cenu un algu stīvumu: neokeinsiāņi uzsvēra, ka cenas un algas nav pilnīgi elastīgas uzreiz — pastāv «sticky prices/wages», kas ļauj nepilnībām tirgos radīt bezdarbu un nepilnu resursu izmantošanu.

Vēsture un attīstība

Pēckara gados neokeinsiāņu modeļi, īpaši IS–LM, kļuva par galveno makroekonomiskās plānošanas un mācību instrumentu. Tos bija viegli saprast, tie integrēja Keinsa domu ar neoklasisko līdzsvara analīzi un deva skaidru politikas vadlīniju: valdībām ieteica aktivu fiskālo politiku iekšzemes pieprasījuma stabilizēšanai, jo tirgi vieni paši negarantē pilnu nodarbinātību.

Krīze 1970. gados un kritika

20. gadsimta 70. gados notika virkne notikumu, kas satricināja klasisko neokeinsiāņu skatījumu. Attīstītās pasaules valstis ciešami piedzīvoja lēnu ekonomisko izaugsmi vienlaikus ar augstu inflāciju — fenomenu, ko sauc par stagflāciju. Šī parādība nebija viegli izskaidrojama ar tradicionālo Filipsa līkni un vienkāršiem IS–LM secinājumiem.

Tāpat monetaristi un ekonomisti kā Miltons Frīdmens apšaubīja neokeinsiāņu politikas ieteikumu efektivitāti un uzsvēra monetārā faktora — naudas apjoma — nozīmi inflācijas kontrolē. Rezultātā parādījās jaunas skolas un modeļi (piemēram, jauno klasisko skolu un reālo biznesa ciklu teoriju), kas koncentrējās uz racionālajām gaidām un mikroekonomiskajām pamācībām.

No keinsisma uz jauno keinsismu

Kā reakcija uz kritiku, daļa ekonomistu strādāja, lai dotu Keinsa argumentiem stingrāku mikroekonomisku pamatu. Tā radās Jaunais keinsisms (New Keynesian) — pieeja, kas saglabā Keinsa ideju par cenu un algu stīvumu un nepieciešamību stabilizēt pieprasījumu, bet formulē šīs idejas formalizētos modeļos ar racionālām gaidām un mikrofundamentiem. Galvenās jaunā keinsisma iezīmes:

• cenu noteikšana ar izvēles frikcijām (piem., menu izmaksas vai Calvo cenas mehānisms),
• racionālās gaidas iestrāde, kas nozīmē, ka ekonomikas dalībnieki izmanto pieejamo informāciju, prognozējot politikas ietekmi,
• mūsdienu DSGE (dynamic stochastic general equilibrium) modeļi, kas tiek izmantoti gan akadēmiskajās, gan politikas analīzes aplikācijās.

Jaunie keinsieši bieži tiek uzskatīti par «mūsdienīgajiem» makroekonomikas pārstāvjiem, bet tie, kas palika pie agrīnās neoklasiskās sintēzes pieejas, dažkārt tiek dēvēti par vecajiem keinsiāņiem.

Politikas ieteikumi un praktiķu skatījums

Neokeinsiānisms un tā atvasinājumi sniedza konkrētas politikas rekomendācijas:

• aktīva fiskālā politika krīzes laikā, it īpaši, ja monetārā politika nonāk likmju zemo robežā (liquidity trap);
• monetārā politika, kas mērķē inflāciju un izmanto procentu likmes, lai stabilizētu iekšējo pieprasījumu;
• automātiskie stabilizatori (piem., bezdarbnieka pabalsti) kā līdzeklis mazināt cikliskās svārstības;
• strukturālās reformas, lai uzlabotu tirgus funkcionēšanu, bet atzīstot īstermiņa interesi par pieprasījuma vadību.

Kritika un ierobežojumi

• agrīnie modeļi ignorēja dažas svarīgas piegādes puses problēmas un ārējus šokus (piem., enerģijas krīzes);
• kritiķi uzsvēra, ka daži pieņēmumi par gaidām un frikcijām var būt pārāk vienkāršoti vai neatbilst reālajai uzvedībai;
• modeļu prasme prognozēt krīzes un ilgtermiņa attīstību ir ierobežota; tāpēc diskusija par politikas instrumentu efektivitāti turpinās;
• dažkārt tiek norādīts, ka makroekonomikas modeļi ir pārlieku atkarīgi no matemātiskas formalizācijas un nespēj pilnībā atspoguļot institucionālos un politiskos faktorus.

Mūsdienu nozīme un mantojums

Neokeinsiānisma idejas, īpaši to jaunākās variācijas, joprojām veido būtisku mūsdienu makroekonomikas kodolu. IS–LM modelis saglabā vietu kā pedagoģisks rīks, savukārt New Keynesian DSGE modeļi tiek plaši izmantoti centrālo banku un starptautisku institūciju analīzē. Neokeinsisma mantojums ir daudzslāņains: tas sniedza teorētiskus instrumentus fiskālās un monetārās politikas izvērtēšanai un veicināja diskusiju par to, kā vislabāk stabilizēt ekonomiku sarežģītos apstākļos.

Kopumā neokeinsiānisms ir bijis nozīmīgs posms makroekonomikas attīstībā — tas nostiprināja Keinsa domu akadēmiskā formā, radīja spēcīgus analītiskos rīkus un sekmēja turpmāko teoriju attīstību, vienlaikus stimulējot plašas debates un jaunas pieejas ekonomikas pētījumos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir neokeinsisma ekonomika?

J: Kas mēģināja interpretēt un formalizēt Keinsa rakstīto?

J: Kā šis modelis kļuva populārs ekonomistu vidū pēc Otrā pasaules kara?

J: Kas izraisīja virkni notikumu 20. gadsimta 70. gados, kas satricināja neokeinsiānisma teoriju?

J: Ko radīja jaunkeinsiāņi, lai keinsiānisma makroekonomiskajai argumentācijai piešķirtu mikroekonomisku pamatojumu?

J: Kā tagad dažkārt dēvē neokeinsistus?

Meklēt pēc burta