Neokeinsisma ekonomika
Neokeinsiānisma ekonomika ir makroekonomiskās domas skola, kas tika attīstīta pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) darbiem. Grupa ekonomistu (īpaši Džons Hikss, Franko Modigliani un Pols Samuelsons) centās interpretēt un formalizēt Keinsa rakstus un sintezēt tos ar neoklasiskajiem ekonomikas modeļiem. Šis modelis - IS/LM modelis - ir gandrīz tikpat ietekmīgs kā Keinsa sākotnējā analīze, nosakot faktisko politiku un ekonomisko izglītību. Tas saista kopējo pieprasījumu un nodarbinātību ar trim mainīgajiem lielumiem, t. i., naudas daudzumu apgrozībā, valdības budžetu un uzņēmējdarbības gaidu stāvokli. Šis modelis bija ļoti populārs ekonomistu vidū pēc Otrā pasaules kara, jo to varēja izprast, izmantojot vispārējā līdzsvara teoriju. Viņu darbs ir kļuvis pazīstams kā neoklasiskā sintēze. Tā radīja modeļus, kas veidoja neokeinsisma ekonomikas pamatidejas. Šīs idejas pēckara periodā dominēja ekonomikā un veidoja galveno makroekonomiskās domas virzienu 50., 60. un 70. gados.
20. gadsimta 70. gados notika vairāki notikumi, kas satricināja neokeinsisma teoriju. Attīstītās pasaules valstis cieta no lēnas ekonomiskās izaugsmes un vienlaikus augstas inflācijas (stagflācija). Arī tādi monetaristi kā Miltons Frīdmens apšaubīja neokeinsiānisma teorijas. Rezultātā radās virkne jaunu ideju, lai keinsisma analīzē ieviestu instrumentus, ar kuriem būtu iespējams izskaidrot 20. gadsimta 70. gadu ekonomiskos notikumus. Nākamais lielais Keinsa domāšanas vilnis sākās ar mēģinājumu Keinsa makroekonomiskajai argumentācijai piešķirt mikroekonomisku pamatu. Jaunie keinsieši palīdzēja izveidot "jauno neoklasisko sintēzi", kas pašlaik veido galveno makroekonomikas teorijas virzienu. Pēc jaunās keinsiāņu skolas parādīšanās neokeinsiāņi dažkārt tiek dēvēti par vecajiem keinsiāņiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir neokeinsisma ekonomika?
A: Neokeinsiānisma ekonomika ir makroekonomiskās domas skola, kas tika attīstīta pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) darbiem. Tā sintezē neoklasiskos ekonomikas modeļus ar Keinsa sākotnējo analīzi un izmanto IS/LM modeli, lai saistītu kopējo pieprasījumu un nodarbinātību ar trim mainīgajiem lielumiem, piemēram, naudas daudzumu apgrozībā, valdības budžetu un uzņēmējdarbības gaidu stāvokli.
J: Kas mēģināja interpretēt un formalizēt Keinsa rakstīto?
A: Vairāki ekonomisti (īpaši Džons Hikss, Franko Modigliani un Pols Samuelsons) mēģināja interpretēt un formalizēt Keinsa rakstīto.
J: Kā šis modelis kļuva populārs ekonomistu vidū pēc Otrā pasaules kara?
A: Šis modelis kļuva populārs ekonomistu vidū pēc Otrā pasaules kara, jo to varēja izprast, izmantojot vispārējā līdzsvara teoriju.
J: Kas izraisīja virkni notikumu 20. gadsimta 70. gados, kas satricināja neokeinsiānisma teoriju?
A: Attīstītā pasaule cieta no lēnas ekonomiskās izaugsmes un augstas inflācijas vienlaikus (stagflācija), kā arī Miltona Frīdmena darbi, kas lika apšaubīt neokeinsisma teorijas, izraisīja virkni notikumu 70. gados, kas satricināja neokeinsisma teoriju.
J: Ko radīja jaunkeinsiāņi, lai keinsiānisma makroekonomiskajai argumentācijai piešķirtu mikroekonomisku pamatojumu?
A: Jaunie keinsieši palīdzēja radīt "jauno neoklasisko sintēzi", kas pašlaik veido galveno makroekonomikas teorijas virzienu, lai keinsistiskajai makroekonomiskajai argumentācijai piešķirtu mikroekonomisku pamatu.
J: Kā tagad dažkārt dēvē neokeinsistus?
Atbilde: Pēc jaunās keinsistu skolas parādīšanās neokeinsieši dažkārt tiek dēvēti par vecajiem keinsistiem.
