Stagflācija
Ekonomikā termins stagflācija tiek lietots tad, ja ražošana gandrīz nepieaug, bet ir augsta inflācija un augsts bezdarbs. Saskaņā ar Keinsa aprakstīto ekonomiku (Keinsa ekonomiku) tas bija neiespējami.
Stagflācija ir portmanteau vārds no stagnācijas un inflācijas. To izmanto ekonomikā, ja inflācijas līmenis ir augsts, izaugsmes temps palēninās un bezdarba līmenis saglabājas augsts. Tā rada dilemmu ekonomikas politikā, jo pasākumi, kuru mērķis ir samazināt inflāciju, var palielināt bezdarbu, un otrādi.
Šo terminu parasti attiecina uz britu politiķi, kurš 1970. gadā kļuva par Valsts kases kancleru, Ienu Makleodu, kurš šo frāzi radīja savā runā parlamentā 1965. gadā.
Keinss šo terminu nelietoja, taču dažos viņa darbos ir minēti apstākļi, kurus lielākā daļa atzītu par stagflāciju. Keinsa makroekonomiskās teorijas versijā, kas dominēja laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz 20. gs. 70. gadu beigām, inflācija un recesija tika uzskatītas par savstarpēji izslēdzošām parādībām, un to savstarpējo saistību raksturoja Filipsa līkne. Stagflācija ir ļoti dārga, un to ir grūti apturēt, tiklīdz tā ir sākusies.
Politisko rādītāju, ko sauc par nabadzības indeksu, iegūst, inflācijas līmeni pieskaitot bezdarba līmenim.
Šāda situācija parasti sākas ar to, ka preces sāk dārgāk maksāt, bet to tiek saražots mazāk. Tā kā tiek saražots mazāk lietu, to izgatavošanai ir nepieciešams mazāk cilvēku. Tas izraisa bezdarba pieaugumu. Visi šie trīs faktori kopā izraisa stagflāciju - ražošanas un nodarbinātības stagnāciju un inflācijas pieaugumu. To izraisa arī izmaksu spiediena faktori. Ja preces ražošana sāk izmaksāt vairāk, tās cena palielināsies. Cilvēki būs mazāk gatavi ieguldīt naudu uzņēmumā. Tā rezultātā palielināsies bezdarbs.
Reālā iekšzemes kopprodukta procentuālās izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu Avots: Ekonomiskās analīzes birojs
70. gadu lejupslīde
1973.-1975. gada recesija jeb 1970. gadu lejupslīde bija ekonomikas stagnācijas periods lielākajā daļā Rietumu pasaules 70. gados, kas izbeidza vispārējo ekonomikas uzplaukumu pēc Otrā pasaules kara. Tā atšķīrās no daudzām iepriekšējām recesijām, jo bija stagflācija, kad augsts bezdarba līmenis sakrita ar augstu inflāciju.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir stagflācija?
A: Stagflācija ir ekonomisks termins, ko lieto, lai aprakstītu situāciju, kad ražošana gandrīz nepieaug, bet ir augsta inflācija un bezdarbs.
J: Kas radīja terminu "stagflācija"?
A.: Terminu "stagflācija" radīja britu politiķis Īens Maklods, kurš 1970. gadā kļuva par Valsts kases kancleru.
J: Kā stagflācija ietekmē ekonomikas politiku?
A: Stagflācija rada dilemmu ekonomikas politikai, jo pasākumi, kas paredzēti inflācijas samazināšanai, var palielināt bezdarbu, un otrādi.
J: Ko par stagflāciju teica Keinsa ekonomikas teorija?
A: Saskaņā ar Keinsa ekonomiku inflācija un lejupslīde tika uzskatītas par savstarpēji izslēdzošām parādībām, un to savstarpējo saistību raksturoja Filipsa līkne.
J: Kā var apturēt stagflāciju, kad tā ir sākusies?
A. Ja stagflācija jau ir sākusies, to apturēt ir ļoti dārgi un sarežģīti. Tam nepieciešami politiski pasākumi, piemēram, ieguldījumu palielināšana uzņēmumos un preču cenu samazināšana.
J: Kas izraisa stagflāciju?
A: Stagflāciju izraisa vairāki faktori, tostarp ražošanas izmaksu pieaugums, kas paaugstina cenas, mazāks preču skaits, tāpēc to ražošanai nepieciešams mazāks cilvēku skaits, un izmaksu palielināšanās faktori, piemēram, algu vai nodokļu pieaugums, kas paaugstina preču cenas.
