Stagflācija: definīcija, cēloņi un sekas ekonomikā

Stagflācija: skaidrojums, cēloņi un sekas — kā augsta inflācija, stagnējoša izaugsme un bezdarbs mijiedarbojas un kādas politikas var mazināt krīzi.

Ekonomikā termins stagflācija apzīmē situāciju, kad vienlaikus pastāv augsta inflācija, augsts bezdarbs. un ražošana vai ekonomiskā izaugsme stagnē vai sarūk. Tradicionālā makroekonomiskā domāšana pēc Keinsa idejām uzskatīja, ka inflācija un recesija parasti viens otru izslēdz (to saistīja ar Filipsa līkni), tāpēc stagflācija ilgstoši tika uzskatīta par neparastu un sarežģītu parādību.

Cēloņi

Stagflācija var rasties no dažādiem faktoriem, biežāk kombinētiem:

• Izmaksu šoki (cost-push inflation) — pēkšņas izejvielu vai enerģijas cenu kāpums (piem., 1970. gadu naftas krīzes) palielina ražošanas izmaksas, uzņēmumi paceļ cenas, bet saražotā apjoms var samazināties.
• Piedāvājuma traucējumi — dabas katastrofas, ķēžu traucējumi, sankcijas vai citi faktori, kas samazina preču un pakalpojumu piedāvājumu.
• Inflācijas gaidas un algu–cenu spirāle — ja uzņēmumi un darbinieki sagaida augošu inflāciju, tās ietekmē tiek iekļautas cenas un algas, kas vēl vairāk paātrina inflāciju un vienlaikus palielina uzņēmumu izmaksas.
• Monetārās un fiskālās politikas kļūdas — pārlieka naudas daudzuma piegāde vai nepietiekami koordinēta fiskālā politika var pastiprināt inflāciju bez atbilstošas izaugsmes stimulēšanas.
• Strukturālie faktori — darba tirgus rigiditāte, zema produktivitāte, traucēta konkurence un investīciju kritums var samazināt potenciālo izaugsmi, vienlaikus saglabājot cenu spiedienu.

Stagflācijas mehānisms īsumā

Tipiski scenāriji: faktori (piem., enerģijas cenas) izraisa ražošanas izmaksu pieaugumu, preces kļūst dārgākas, pieprasījums var samazināties, uzņēmumi ražo mazāk, samazina darbaspēku un pieaug bezdarbs. Tādējādi vienlaikus pastāv augsts cenu līmenis un vāja ekonomiskā aktivitāte.

Politiskā dilemma un sekas

Stagflācija rada sarežģītu izvēli politikas veidotājiem. Pasākumi, kas vērsti uz inflācijas mazināšanu (piem., stingra monetārā politika — augstākas procentlikmes), var vēl vairāk nomākt izaugsmi un paaugstināt bezdarbu. Savukārt politikas, kas stimulē pieprasījumu (fiskā stimulācija), var pastiprināt inflāciju. Tas padara stagflāciju par politiski un ekonomiski dārgu problēmu — to ir grūti ātri apturēt, kad tā ir iestājusies.

Mērīšana un indikatori

Stagflāciju parasti identificē pēc šādām pazīmēm: augsts inflācijas temps (patērētāju cenu indekss u.c.), pieaugošs vai augsts bezdarba līmenis un zema vai negatīva reālā iekšzemes produkta (IKP) izaugsme. Dažkārt runā par vienkāršotu politisko rādītāju — tā saukto nabadzības indeksu —, kas tiek veidots, pievienojot inflācijas līmeni un bezdarba lielumu; tomēr tas ir ļoti rupjš un bieži neatspoguļo visas ekonomikas nianses.

Vēsturiskas norādes

Terminu "stagflācija" parasti saista ar britu politiķi, kurš 1965. gadā parlamentā lietoja šo frāzi: Iens Makleods (savas runas kontekstā — skat. parlamentu). Reālā pasaules pieredze ar plašu un ilgstošu stagflāciju parādījās 1970. gados, kad naftas piegādes šoki un citos faktoros radītās problēmas daudzās valstīs izraisīja gan augstu inflāciju, gan zemu izaugsmi un augstu bezdarbu.

Risinājumi un politikas atbildes

Risinājumi ir sarežģīti un parasti kombinē vairāku instrumentu izmantošanu:

• Monetārā politika — stingrāka naudas politika var apturēt inflāciju, bet īstermiņā pasliktina izaugsmi. Plaši zināms piemērs ir 1980. gadu sākums ASV, kad Federālo rezervju vadītājs Pauls Volckers skaidri cīnījās ar inflāciju, pieaugot procentlikmēm.
• Piedāvājuma puses reformas — investīcijas infrastruktūrā, konkurences atvieglošana, birokrātijas samazināšana un darba tirgus elastības palielināšana var palīdzēt sākt produktivitātes pieaugumu un atjaunot izaugsmi bez cenu kāpuma.
• Energijas un piegādes drošības pasākumi — dažādošana, rezerves un efektivitātes paaugstināšana samazina risku no pēkšņiem izmaksu šokiem.
• Mērķēta fiskālā politika un sociālā atbalsta mehānismi — pagaidu atbalsts visvairāk cietušajiem, vienlaikus izvairoties no pārspīlētas stimulācijas, kas varētu uzturēt inflāciju.

Noslēgums

Stagflācija apvieno trīs ekonomiskus izaicinājumus: augstu inflāciju, augstu bezdarbu un zemu izaugsmi. Tā ir dārga un grūti vadāma parādība, jo tradicionālie politikas instrumenti, kas risina vienu problēmu, var pastiprināt citas. Ilgtspējīgs risinājums parasti prasa gan īstermiņa, gan strukturālas reformas, kas vērstas uz piedāvājuma palielināšanu, produktivitātes celšanu un ekonomikas elastības stiprināšanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir stagflācija?

J: Kas radīja terminu "stagflācija"?

J: Kā stagflācija ietekmē ekonomikas politiku?

J: Ko par stagflāciju teica Keinsa ekonomikas teorija?

J: Kā var apturēt stagflāciju, kad tā ir sākusies?

J: Kas izraisa stagflāciju?

Meklēt pēc burta