Jaunās pasaules ūbeles (Icterus): apraksts, bioloģija un migrācija
Jaunās pasaules ūbeles ir Icterus ģints putnu grupa. Tie pieder kosu dzimtai un nav radniecīgi Vecās pasaules Oriolidae dzimtas vabolēm. Daudzas Icterus sugas pēc ārējā izskata, uztura, uzvedības un izteikti kontrastējoša apspalvojuma izskatās līdzīgas Vecās pasaules vabolēm, kas ir labs konverģentas evolūcijas piemērs.
Izskats un atpazīšana
Jaunās pasaules ūbeles parasti ir slaidas, ar garām astēm un salīdzinoši šauru, nedaudz iegarenu vai smailu knābi. Tēviņi bieži ir melni ar koši dzeltenām vai oranžām laukumiem un baltām zīmēm; mātītes un nenobriedušie putni ir blāvāki un mazāk kontrastaini. Izmēri atšķiras starp sugām, bet lielums parasti svārstās no mazākām līdz vidēji lielām putnu sugām (dažas sugas aptuveni 15–25 cm no galvas līdz astes galam).
Barošanās un uzvedība
Ūbeļu galvenā barība ir kukaiņi — tās ķer un meklē kukaiņus, kā arī to kāpurus uz lapām, ziediem un stumbriem. Daudzas sugas papildus kukaiņiem izmanto arī augļus un nektāru, un dažkārt tās ēd sēklas vai pat mazuļus un olas (retāk). Parasti tās ir aktīvas, kustīgas putnas, kas bieži redzamas meklējot barību zaru galos vai lidojumā.
- Forēšanas veidi: knābāšanas, smalku grauzumu un lidojošu kukaiņu ķeršana (hawking).
- Uztura elastība ļauj daudzām sugām izmantot gan meža, gan lauksaimniecības biotopus.
Ligzdošana un attīstība
Ligzda parasti ir vertikāli karājošs, austs maisiņa tipa būris, kas piesiets pie koka zariem. Šādi nostiprinātas ligzdas nodrošina drošību pret daudziem plēsējiem. Parasti perē 1 mātīte vai abi vecāki, atkarībā no sugas. Tipisks olu skaits ir ap 3–5 olām; inkubācijas periods bieži ir ap 12–14 dienām, un poikas izšķiļas pāris nedēļu laikā un tiek baroti līdz spārnošanās vecumam.
Izplatība un migrācija
Ģints Icterus ir raksturīga Jaunajai pasaulei — to sugas sastopamas Ziemeļ-, Centrālajā un Dienvidamerikā, kā arī Karību jūras reģionā. Daudzas sugas, kas ligzdo reģionos ar aukstām ziemām, ir izteikti migrējošas, pārceļoties uz dienvidiem ziemai; piemēram, daži Ziemeļamerikas putni katru gadu pārlido uz Centrālameriku un Dienvidameriku. Tropu un subtropu sugas biežāk ir sēdošas (nemigrē).
Sistematika un nosaukuma vēsture
Nosaukumu "orientālis" (latīņu valodā oriolus) pirmo reizi ap 1250. gadu pieminēja Alberts Magnuss (Albertus Magnus), norādot, ka tas ir onomatopejas vārds, kas cēlies no Eiropas zeltainā orientāļa dziesmas. Klasiskie autori ar Icterus ģints nosaukumu apzīmēja putnu ar dzeltenu vai zaļu spalvu; mūsdienās tas ir identificēts ar zeltainā vistilbe. XVIII–XIX gadsimtu taksonomijas pētījumos Brissons un citi zinātnieki dažkārt nosaukumu atkārtoti attiecināja arī uz Jaunās pasaules putniem, jo tie pēc izskata bija līdzīgi Eiropas orioliem.
Vokāli un komunikācija
Daudzu Icterus sugu balsis ir melodiskas un runīgas — tās lieto dziedāšanā, lai iezīmētu teritoriju vai pievilinātu partneri. Dziesmas var būt skaidras, svilpojošas vai trīcošas, atkarībā no sugas.
Apsaimniekošana un saglabāšana
Lielākajai daļai sugu populācijas ir stabilas, taču dažas sastopas ar draudiem, piemēram, ligzdošanas biotopu zudumu, insekticīdu lietošanu un ligzdu parasitismu (piem., izplatīti ligzdu parasīti mēdz būt Molothrus sugas). Konkrētu sugu stāvoklis var ļoti atšķirties reģionāli, tāpēc saglabāšanas pasākumi ietver gan ligzdu audu aizsardzību, gan mežu un atbilstošu biotopu saglabāšanu.
Kopumā Icterus ģints ir dažāda un ekoloģiski nozīmīga putnu grupa, kas demonstrē interesantas pielāgošanās uzvedības un morfoloģijas piemērus, kas ļāvuši tām izplatīties pa visu Jauno pasauli.
Jautājumi un atbildes
J: Kādā saimē ir jaunpienes?
A: Jaunās pasaules ūbeles ir no kosu dzimtas.
J: Kā Jaunās pasaules vijoles var salīdzināt ar Vecās pasaules vijoļiem?
A: Jaunās pasaules vabolītes ir pārsteidzoši līdzīgas Vecās pasaules vabolītēm pēc lieluma, uztura, uzvedības un apspalvojuma. Tas ir konverģentas evolūcijas piemērs.
J: Kā izskatās Jaunās pasaules orientāļu tēviņa spalvas?
A: Jaunās pasaules vabolīšu tēviņiem parasti ir melns un koši dzeltens vai oranžs apmatojums ar baltām zīmēm. Mātītēm un nenobriedušiem putniem ir blāvāks apspalvojums.
J: Kādu barību tie ēd?
A: Galvenokārt tie ēd kukaiņus, bet bauda arī nektāru un augļus.
J: Kāda veida ligzdas tie būvē?
A: Kā ligzdu tie būvē austu, iegarenu maisiņu.
J: Vai visas sugas ir migrējošas?
A: Sugas, kas ligzdo apgabalos ar aukstām ziemām, ir izteikti migrējošas, bet subtropu un tropu sugas parasti ir mazkustīgākas (neveic migrāciju).
J: No kurienes cēlies nosaukums "orientālpūce"?
A:Pirmo reizi nosaukumu "zilzīlīte" ap 1250. gadu pierakstīja Alberts Magnuss, norādot, ka tas ir onomatopejisks, jo tas radies no Eiropas zeltaino zilzīlīšu dziesmas.
