Pēršanās (ekdīze) ir process, kad dzīvnieks noteiktos gadalaikos vai dzīves cikla posmos regulāri nomaina ārējo ķermeņa slāni — piemēram, ādu, spalvas vai eksoskeletu. To bieži sauc arī par ataugšanu, izkrišanu vai, attiecībā uz posmkājiem un citiem bezmugurkaulniekiem, par ekdīzi.
Kas tiek nomainīts
Pēršanās var skart gan epidermu (ādu), gan matus, kažokādu, vilnu vai citus ārējos slāņus. Dažām sugām var nokrist arī citas ķermeņa daļas, piemēram, dažiem kukaiņiem - spārni. Piemēram, putniem tiek nomainītas vecās spalvas, zīdītājiem (īpaši suņiem un citiem suņveidīgajiem) - vecs apmatojums, rāpuļiem - veca āda, bet posmkāju dzimtas dzīvniekiem - viss eksoskelets.
Kā norit process
Process atšķiras atkarībā no sugas un ķermeņa uzbūves. Rāpuļiem, piemēram, čūskām, pēršanās parasti notiek vienā gabalā — vecā āda atdalās un tiek norauta, atklājot jaunu, gaišāku ādas slāni. Putniem spalvu nomaiņa var būt daļēja vai pilnīga, notikt pakāpeniski vai īsā periodā. Zīdītāji zaudē apmatojumu pakāpeniski, bieži sezonāli (ziemošanas vai vasaras apmatojuma maiņa).
Posmkāji (kukaiņi, krasta- un jūras vēži u. c.) iziet vairākas attīstības stadijas (instarus), un katras stadijas pārejas laikā notiek eksoskeleta izkrišana — vecais eksoskelets plīst, dzīvnieks to izvelk un izaug lielāks jauns apvalks. Dažiem vēžiem pirms kalcija nolietošanas jaunais čaulas slānis tiek cietināts, kamēr vecais tiek izmests.
Fizioloģiskā un hormonālā regulācija
Moltu regulē hormonāli un vides signāli. Posmkāju ekdīzi vada moltingu hormoni (piemēram, ecdysteroīdi), kas nosaka, kad un cik ātri jānotiek eksoskeleta atjaunošanai. Kukaiņos attīstību un pāreju starp stadijām ietekmē arī jaunības hormons (juvenile hormone), kas kontrolē metamorfozes gaitu.
Vispārīgākās zīdītāju un putnu pēršanās maiņas iemesli ir fotoperiods (dienas garums), temperatūra, barības pieejamība un reproduktīvais cikls. Piemēram, daudzi putni veic pilnu spalvu maiņu pēc pārošanās sezonas, kad vairs nav nepieciešams seksuāli piesaistošs apmatojums.
Variācijas un stratēģijas
- Daļēja un pilnīga pēršanās — daži dzīvnieki nomaina tikai daļu apmatojuma vai čaulas, citi atjauno visu slāni.
- Sezonāla un nepārtraukta — sezonāla maiņa (piem., zīdītāji, putni) salīdzinājumā ar nepārtrauktu matiņu izkrišanu (piem., cilvēkiem vai dažiem tropu dzīvniekiem).
- Vienlaicīga vai pakāpeniska — daži putni vienā brīdī nomet daudz spalvu, kamēr citi to dara pakāpeniski, lai nekļūtu pārāk neaizsargāti pret aukstumu vai plēsējiem.
Ekoloģiskā nozīme un riski
Pēršanās ir vitāli svarīga, lai saglabātu aizsardzību, izolāciju un spēju kustēties. Jaunais apvalks vai spalvas var uzlabot izolāciju un hidrofobitāti, kā arī palīdzēt maskēties vai pavairot signālošanu. Tomēr pēršanās ir arī laiks, kad dzīvnieks ir neaizsargātāks — jauns apvalks sākumā var būt mīksts vai viegli bojājams, kas palielina plēsēju apdraudējumu.
Medicīniski un praktiski apsvērumi
Rūpējoties par mājdzīvniekiem, ir svarīgi saprast to pēršanās ieradumus — piemēram, suņu īpašniekiem jānodrošina pietiekama barība un aprūpe pavasarī un rudenī, kad notiek apmatojuma maiņa. Rāpuļiem un posmkājiem jānodrošina piemēroti apstākļi, lai sekmīgi noritētu ādas vai eksoskeleta nomainīšana (piem., mitrums čūskām, piemērota vieta vēžiem). Cilvēkiem pastāv atšķirība starp normālu matiņu izkrišanu un slimībām (piem., alopēcija), kas prasa veterinārārsta vai ārsta konsultāciju.
Kopumā pēršanās (ekdīze) ir plaši izplatīta un daudzveidīga adaptācija, kas dažādās sugās risina līdzīgas vajadzības — augt, atjaunot aizsardzību un pielāgoties sezonālajām izmaiņām.
