Novērošana ir saprātīgas dzīvas būtnes (piemēram, cilvēka) darbība, kas uztver un asimilē zināšanas par kādu parādību savu iepriekšējo zināšanu un priekšstatu sistēmā.

Novērošana ir kas vairāk nekā tikai novērošana: Novērošana ir novērošana un zināšanu meklēšana.

Novērojumi, kas iegūti no pašnoteikšanās instrumentiem, bieži vien ir neuzticami. Šādus novērojumus ir grūti reproducēt, jo tie var atšķirties pat attiecībā uz vieniem un tiem pašiem stimuliem. Tāpēc tie nav īpaši noderīgi eksaktajās zinātnēs, piemēram, fizikā, kur nepieciešami instrumenti, kas paši sevi nenosaka. Tāpēc bieži vien ir jāizmanto dažādi inženierijas instrumenti, piemēram, spektrometri, osciloskopi, kameras, teleskopi, interferometri, magnetofoni, termometri u. c., kā arī tādi instrumenti kā pulksteņi, skalas, kas palīdz uzlabot no novērojumiem iegūtās informācijas precizitāti, kvalitāti un lietderību.

Zinātnes precizitāte un milzīgie panākumi galvenokārt ir saistīti ar zinātnē pētāmās realitātes novērojumu precizitāti un objektivitāti (t. i., atkārtojamību).

Kas ir novērošanas mērķis un nozīme

Novērošanas galvenais mērķis ir iegūt uzticamu informāciju par novērojamām parādībām — to raksturlielumiem, uzvedību, laika attīstību vai sakarībām ar citām parādībām. Novērošana kalpo kā pamatfāze gan teoriju izstrādē, gan to pārbaudei: bez precīziem novērojumiem nav iespējams pareizi formulēt hipotēzes, modelēt procesus vai reproducēt eksperimentus.

Novērošanas veidi

  • Tieša (tiešais novērošanas): pētnieks vēro parādību ar savām maņām vai instrumentiem, piemēram, skatoties caur kameru vai teleskopu.
  • Netieša: novērojumi, kas iegūti, izmantojot sensorus un ierakstus (piem., magnētiskie sensori, datu logi, spektrometri).
  • Aktīva pret pasīva novērošana: aktīvā novērošanā pētnieks manipulē apstākļus (kontrolē eksperimentu), pasīvā — fiksē notiekošo dabiskos apstākļos.
  • Kvantitatīva un kvalitatīva: kvantitatīva sniedz skaitliskus datus (mērījumi), kvalitatīva apraksta īpašības vai procesus vārdiski vai ar attēliem.
  • Laboratoriska un dabiskas vides novērošana: laboratorijā var precīzi kontrolēt mainīgās, dabā novērošana sniedz ekoloģiski validus datus.

Instrumenti, precizitāte un kļūdas

Instrumenti nosaka, cik objektīvi un precīzi ir novērojumi. Labi projektēti un kalibrēti mērījumu instrumenti samazina novērojumu nezināmību. Kopsakarā ar iepriekš minēto:

  • Ir svarīgi regulāri kalibrēt instrumentus pret starptautiskiem vai laboratorijas standartiem, lai noteiktu un novērstu sistemātiskās kļūdas.
  • Novērojumu kļūdas iedalās sistemātiskajās (atkārtojas katrā mērījumā) un nejaušajās (mainīgas, var samazināt, palielinot mērījumu skaitu).
  • Dažāda veida mērīšanas iekārtas — no termometriem un skalām līdz osciloskopiem, spektrometriem vai interferometriem — nosaka, kādu veidu datus var iegūt un ar kādu precizitāti.
  • Automatizācija un digitālā reģistrācija palīdz samazināt cilvēka radītās kļūdas un veicina datu reproducējamību.

Objektivitāte, atkārtojamība un zinātniskā ticamība

Objektivitāte nozīmē, ka novērojumi nav atkarīgi no indivīda subjektīvās interpretācijas. To veicina:

  • standartizētas procedūras (SOP),
  • instrumentu kalibrācija,
  • dubultās aklās (double-blind) metodes sociālajās un medicīniskajās pētījumos,
  • datu atklātība un pieeja citiem pētniekiem reproducēšanai.

Atkārtojamība — spēja pētījumu rezultātus iegūt atkārtoti, izmantojot tās pašas metodes un apstākļus — ir centrāla zinātnes uzticamībai. Reproducējamības trūkums bieži norāda uz metodoloģiskām problēmām, nepietiekamu datu aprakstu vai instrumentu nestabilitāti.

Novērošanas ierobežojumi un izaicinājumi

Pat ar moderniem instrumentiem pastāv ierobežojumi:

  • Novērotāja aizspriedumi: personīgās gaumes, gaidas vai hipotēzes var ietekmēt to, ko un kā tiek pierakstīts. Inter-observer reliabilitāti var mērīt ar statistiskiem rādītājiem (piem., Kappa koeficients).
  • Tehniskie ierobežojumi: instrumenta jutība, frekvenču diapazons vai laika izšķirtspēja var ierobežot to, ko var novērot.
  • Ekoloģiskā validitāte: laboratoriskie nosacījumi var neatspoguļot dabisko vidi, tādēļ novērojumu interpretācijā jāņem vērā konteksts.

Labas prakses ieteikumi

  • Detalizēti dokumentēt metodiku, iekārtu veidus un kalibrācijas datus.
  • Publicēt neapstrādātus datus, ja iespējams, lai atvieglotu reproducēšanu.
  • Veikt priekšizpēti (pilot pētījumus) instrumentu iestatījumu pārbaudei.
  • Izmantot vairākus neatkarīgus mērīšanas paņēmienus, lai pārbaudītu rezultātu konsekvenci.
  • Iespējams, iekļaut aklās un kontrolgrupas procedūras, lai samazinātu novērotāja ietekmi.

Kopsavilkums

Novērošana ir pamatā zinātniskajai izpētei — tā nodrošina savāktu informāciju, uz kuras balstās hipotēzes, modeļi un likumu atklājumi. Lai novērojumi būtu noderīgi zinātnē, tieem jābūt precīziem, reproducējamiem un pēc iespējas objektīviem, ko panāk ar apdomātu instrumentu izvēli, kalibrāciju un stingru metodiku.