Novērošana — definīcija, objektivitāte un instrumenti zinātnē
Novērošana zinātnē: definīcija, objektivitāte un mērīšanas instrumenti — kā reproducējami novērojumi, spektrometri, teleskopi un precīzi mērinstrumenti uzlabo zināšanas.
Novērošana ir saprātīgas dzīvas būtnes (piemēram, cilvēka) darbība, kas uztver un asimilē zināšanas par kādu parādību savu iepriekšējo zināšanu un priekšstatu sistēmā.
Novērošana ir kas vairāk nekā tikai novērošana: Novērošana ir novērošana un zināšanu meklēšana.
Novērojumi, kas iegūti no pašnoteikšanās instrumentiem, bieži vien ir neuzticami. Šādus novērojumus ir grūti reproducēt, jo tie var atšķirties pat attiecībā uz vieniem un tiem pašiem stimuliem. Tāpēc tie nav īpaši noderīgi eksaktajās zinātnēs, piemēram, fizikā, kur nepieciešami instrumenti, kas paši sevi nenosaka. Tāpēc bieži vien ir jāizmanto dažādi inženierijas instrumenti, piemēram, spektrometri, osciloskopi, kameras, teleskopi, interferometri, magnetofoni, termometri u. c., kā arī tādi instrumenti kā pulksteņi, skalas, kas palīdz uzlabot no novērojumiem iegūtās informācijas precizitāti, kvalitāti un lietderību.
Zinātnes precizitāte un milzīgie panākumi galvenokārt ir saistīti ar zinātnē pētāmās realitātes novērojumu precizitāti un objektivitāti (t. i., atkārtojamību).
Kas ir novērošanas mērķis un nozīme
Novērošanas galvenais mērķis ir iegūt uzticamu informāciju par novērojamām parādībām — to raksturlielumiem, uzvedību, laika attīstību vai sakarībām ar citām parādībām. Novērošana kalpo kā pamatfāze gan teoriju izstrādē, gan to pārbaudei: bez precīziem novērojumiem nav iespējams pareizi formulēt hipotēzes, modelēt procesus vai reproducēt eksperimentus.
Novērošanas veidi
- Tieša (tiešais novērošanas): pētnieks vēro parādību ar savām maņām vai instrumentiem, piemēram, skatoties caur kameru vai teleskopu.
- Netieša: novērojumi, kas iegūti, izmantojot sensorus un ierakstus (piem., magnētiskie sensori, datu logi, spektrometri).
- Aktīva pret pasīva novērošana: aktīvā novērošanā pētnieks manipulē apstākļus (kontrolē eksperimentu), pasīvā — fiksē notiekošo dabiskos apstākļos.
- Kvantitatīva un kvalitatīva: kvantitatīva sniedz skaitliskus datus (mērījumi), kvalitatīva apraksta īpašības vai procesus vārdiski vai ar attēliem.
- Laboratoriska un dabiskas vides novērošana: laboratorijā var precīzi kontrolēt mainīgās, dabā novērošana sniedz ekoloģiski validus datus.
Instrumenti, precizitāte un kļūdas
Instrumenti nosaka, cik objektīvi un precīzi ir novērojumi. Labi projektēti un kalibrēti mērījumu instrumenti samazina novērojumu nezināmību. Kopsakarā ar iepriekš minēto:
- Ir svarīgi regulāri kalibrēt instrumentus pret starptautiskiem vai laboratorijas standartiem, lai noteiktu un novērstu sistemātiskās kļūdas.
- Novērojumu kļūdas iedalās sistemātiskajās (atkārtojas katrā mērījumā) un nejaušajās (mainīgas, var samazināt, palielinot mērījumu skaitu).
- Dažāda veida mērīšanas iekārtas — no termometriem un skalām līdz osciloskopiem, spektrometriem vai interferometriem — nosaka, kādu veidu datus var iegūt un ar kādu precizitāti.
- Automatizācija un digitālā reģistrācija palīdz samazināt cilvēka radītās kļūdas un veicina datu reproducējamību.
Objektivitāte, atkārtojamība un zinātniskā ticamība
Objektivitāte nozīmē, ka novērojumi nav atkarīgi no indivīda subjektīvās interpretācijas. To veicina:
- standartizētas procedūras (SOP),
- instrumentu kalibrācija,
- dubultās aklās (double-blind) metodes sociālajās un medicīniskajās pētījumos,
- datu atklātība un pieeja citiem pētniekiem reproducēšanai.
Atkārtojamība — spēja pētījumu rezultātus iegūt atkārtoti, izmantojot tās pašas metodes un apstākļus — ir centrāla zinātnes uzticamībai. Reproducējamības trūkums bieži norāda uz metodoloģiskām problēmām, nepietiekamu datu aprakstu vai instrumentu nestabilitāti.
Novērošanas ierobežojumi un izaicinājumi
Pat ar moderniem instrumentiem pastāv ierobežojumi:
- Novērotāja aizspriedumi: personīgās gaumes, gaidas vai hipotēzes var ietekmēt to, ko un kā tiek pierakstīts. Inter-observer reliabilitāti var mērīt ar statistiskiem rādītājiem (piem., Kappa koeficients).
- Tehniskie ierobežojumi: instrumenta jutība, frekvenču diapazons vai laika izšķirtspēja var ierobežot to, ko var novērot.
- Ekoloģiskā validitāte: laboratoriskie nosacījumi var neatspoguļot dabisko vidi, tādēļ novērojumu interpretācijā jāņem vērā konteksts.
Labas prakses ieteikumi
- Detalizēti dokumentēt metodiku, iekārtu veidus un kalibrācijas datus.
- Publicēt neapstrādātus datus, ja iespējams, lai atvieglotu reproducēšanu.
- Veikt priekšizpēti (pilot pētījumus) instrumentu iestatījumu pārbaudei.
- Izmantot vairākus neatkarīgus mērīšanas paņēmienus, lai pārbaudītu rezultātu konsekvenci.
- Iespējams, iekļaut aklās un kontrolgrupas procedūras, lai samazinātu novērotāja ietekmi.
Kopsavilkums
Novērošana ir pamatā zinātniskajai izpētei — tā nodrošina savāktu informāciju, uz kuras balstās hipotēzes, modeļi un likumu atklājumi. Lai novērojumi būtu noderīgi zinātnē, tieem jābūt precīziem, reproducējamiem un pēc iespējas objektīviem, ko panāk ar apdomātu instrumentu izvēli, kalibrāciju un stingru metodiku.
Novērošanas loma zinātniskajā metodē
Zinātniskā metode attiecas uz metodēm parādību pētīšanai, jaunu zināšanu iegūšanai vai iepriekšējo zināšanu koriģēšanai un integrēšanai. Lai metodi varētu dēvēt par zinātnisku, tai jābalstās uz novērojamu, empīrisku un izmērāmu pierādījumu vākšanu, ievērojot īpašus argumentācijas principus. Zinātnisko metodi veido datu vākšana, veicot novērojumus un eksperimentus, kā arī hipotēžu formulēšana un pārbaude.
Lai gan dažādās pētniecības jomās procedūras ir atšķirīgas, zinātnisko pētniecību no citām zināšanu metodoloģijām atšķir identificējamas pazīmes. Zinātniskie pētnieki izvirza hipotēzes kā parādību skaidrojumus un izstrādā eksperimentālus pētījumus, lai pārbaudītu šīs hipotēzes. Šiem pasākumiem jābūt atkārtojamiem, lai varētu droši prognozēt turpmākos rezultātus. Teorijas, kas aptver plašākas izpētes jomas, var sasaistīt daudzas hipotēzes vienotā struktūrā. Tas, savukārt, var palīdzēt veidot jaunas hipotēzes vai sakārtot hipotēžu grupas kontekstā.
Starp citiem aspektiem, kas ir kopīgi dažādām pētījumu jomām, ir pārliecība, ka process ir objektīvs, lai samazinātu neobjektīvu rezultātu interpretāciju. Vēl viena pamatprasība ir dokumentēt, arhivēt un kopīgot visus datus un metodoloģiju, lai tie būtu pieejami rūpīgai citu zinātnieku pārbaudei, tādējādi dodot citiem pētniekiem iespēju pārbaudīt rezultātus, mēģinot tos reproducēt. Šī prakse, ko sauc par pilnīgu informācijas atklāšanu, ļauj arī noteikt šo datu ticamības statistiskos mērījumus.
Testēšana un uzlabošana
Zinātniskais process ir iteratīvs. Jebkurā posmā ir iespējams, ka kāds apsvērums liks zinātniekam atkārtot kādu no iepriekšējām procesa daļām. Ja neizdodas izstrādāt interesantu hipotēzi, zinātnieks var no jauna definēt aplūkojamo tematu. Ja hipotēzei neizdodas radīt interesantus un pārbaudāmus paredzējumus, tas var novest pie hipotēzes vai priekšmeta definīcijas pārskatīšanas. Ja eksperiments nesniedz interesantus rezultātus, zinātnieks var pārskatīt eksperimenta metodi, hipotēzi vai priekšmeta definīciju.
Citi zinātnieki var sākt savu pētījumu un iesaistīties procesā jebkurā posmā. Viņi var pieņemt raksturojumu un formulēt savu hipotēzi, vai arī pieņemt hipotēzi un secināt savas prognozes. Bieži vien eksperimentu neveic persona, kas izteica prognozi, un raksturojums ir balstīts uz kāda cita veiktiem eksperimentiem. Publicētie eksperimentu rezultāti var kalpot arī kā hipotēze, paredzot savu atkārtojamību.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir novērošana?
A: Novērošana ir saprātīgas dzīvas būtnes (piemēram, cilvēka) darbība, kas uztver un asimilē zināšanas par kādu parādību savu iepriekšējo zināšanu un priekšstatu sistēmā.
J: Ar ko novērošana atšķiras no vienkāršas novērošanas?
A: Novērošana prasa vairāk nekā tikai novērošanu; tā ietver aktīvu zināšanu meklēšanu, bieži vien veicot eksperimentus.
J: Kāpēc novērojumi, kas veikti ar pašnoteikšanās instrumentiem, ir neuzticami?
A: Pašnoteicošie instrumenti var dot atšķirīgus rezultātus pat tad, ja tiem ir vienādi stimuli, tāpēc tos ir grūti reproducēt, un tie nav īpaši noderīgi eksaktajās zinātnēs, piemēram, fizikā, kur nepieciešami precīzi mērījumi.
J: Kādi inženierijas instrumenti tiek izmantoti, lai uzlabotu novērojumos iegūtās informācijas precizitāti un kvalitāti?
A: Inženierinstrumentu piemēri ir spektrometri, osciloskopi, kameras, teleskopi, interferometri, magnetofoni, termometri u. c., kā arī tādi instrumenti kā pulksteņi un svari, kas palīdz palielināt precizitāti un lietderību.
J: Kā zinātnē ir sasniegta precizitāte?
A: Zinātnes precizitāte un panākumi ir saistīti ar precīziem un objektīviem (t. i., atkārtojamiem) novērojumiem par zinātnē pētīto realitāti.
Meklēt