Okeāna tranšejas: kas tās ir, kā veidojas un kur atrodas dziļākās

Okeāna tranšejām ir samērā stāvi sāni, kas krīt uz okeāna dibena. Tās veido dziļas, šauras ieplakas okeānu grīdā, kuras raksturo liela dziļuma gradients no malas līdz ielejas pamatnei.

Kā tranšejas veidojas

Tranšejas parasti rodas subdukcijas zonās — situācijās, kad viena okeāna garozas plātne noslīd zem citas plātnes (kontinentālās vai citas okeāna plātnes). Šo procesu parasti skaidro ar blīvuma atšķirībām un plātņu dinamikas spēkiem: smagākā vai blīvākā plātne nolaižas zem vieglākas, un tādā veidā veidojas gara, šaura ieplaka zem ūdens, ko sauc par tranšeju. Šo procesu sauc arī par subdukciju.

Tranšeju izmēri ir atšķirīgi — tās var stiepieties simtiem vai tūkstošiem kilometru garumā: dažas ir vairāku tūkstošu kilometru garas, vairākas jūdzes dziļas un desmitiem līdz simtiem kilometru platas. Tipisks platuma mērs var sasniegt līdz aptuveni 70 jūdzes (112 km), bet formas un izmēri atšķiras atkarībā no plātņu attiecībām un ģeoloģiskās vēstures.

Dziļums un ierakstītās vietas

Dažas tranšejas ir ārkārtīgi dziļas. Precīzs dziļums bieži atšķiras atkarībā no mērīšanas metodes, tomēr zinātniskajā literatūrā parasti tiek minētas vietas, kuru dziļums pārsniedz 6 000 metrus (6 km) — šīs teritorijas pieder tā sauktajam hadalajam zonai (virs ~6 000 m). Vislielākais zināmais dziļums ir Marianas tranšejas centrālais baseins, pazīstams kā Challenger Deep, kura augstums tiek mērīts ap 11 000 metru (apmēram 11 034 m) zem jūras līmeņa; dažādi pētījumi ir devuši nedaudz atšķirīgus skaitļus, taču secinājums par to, ka Challenger Deep ir pasaulē dziļākā zināmā vieta, paliek spēkā.

Tranšeju raksturīgās iezīmes un ģeoloģija

Tranšejas bieži ir saistītas ar depozītu veidošanos — nogulumslāņiem, kas sastopami tranšeju pakājē un iekšienē, kā arī ar akrekcijas apgabaliem (accumulative wedges), kur subdukcijas procesā materiāls tiek sadrupināts un pacelts. Tranšeju zonā pazūd vecā okeāna litosfēra, tā tiek „nosūkta” un izkausēšanās procesi mantijas dziļumos var radīt magmas veidošanos, kas veicina vulkānismu uz blakus esošajām plātnes malām.

Tranšejas ir ļoti tektoniski aktīvas zonas — tur bieži notiek zemestrīces, un spēcīgas nogruvumu vai attiecīgas izmaiņas plātņu kustībā var izraisīt arī cunami. Lielā daļa ar tranšejām saistītā vulkanisma neatrodas tieši tranšejā, bet gan ārpus tās izveidotajos vulkāniskajos lokos — tie var būt gan kontinentālie vulkānu loki, gan salu ķēdes, kas iznirst no jūras dibena un bieži paralēli tranšejas ieliektajām malām veidojami.

Piemēri pasaulē

Netālu no Guamas salas atrodas slavenā Marianas tranšeja, kur Klusā okeāna plātne nolaižas zem Eirāzijas plātnes priekšējās malas. Šī tranšeja, kuras dziļums sasniedz ap 11 000 m (Challenger Deep), ir dziļākā zināmā vieta okeānā. 1960. gadā divi cilvēki ar batiskafu Trieste sasniedza tranšejas dibenu; vēlākajos gados to ir apmeklējuši arī citi bezpilota un pilota pētījumu aparāti.

Citi nozīmīgi tranšeju reģioni ir, piemēram, Dienvidsandvičas tranšeja starp Dienvidameriku un Antarktīdu, Peru–Čīles (Atakamas) tranšeja, kā arī Aleutu tranšeja un reģioni ap Kurilu–Kamčatku un Tongas zonu. Katram reģionam ir savas īpatnības — dziļums, garums, nogulumu daudzums un tektoniskā aktivitāte atšķiras.

Dzīvība tranšejās

Pat milzīgajā spiedienā un tumsā tranšejas nav pilnīgi bezdzīvīgas. Hadalajās zonās (ap 6 000 m un dziļāk) ir atklātas īpašas dzīvības formas — īpaši pielāgotas bezmugurkaulnieki (piemēram, amfipodi), dažas zivju sugas (piemēram, hadalā pielāgotas snailfish sugas) un mikrobiāli kopienas, kas spēj izdzīvot pie augsta spiediena un zemas temperatūras. Tranšeju nogulumos atrodami arī aukstie ieplūdes punkti un ķīmiski bagāti substrāti, kas var uzturēt specifiskas barības ķēdes.

Izpēte un mērīšanas metodes

Tranšeju izpētei izmanto vairākas metodes: sonarus un multibeam eholokatorus, kas kartē ūdens kolonnu un jūras dibenu no kuģiem; bezpilota zemūdens ierīces (ROV un AUV), zemūdens landerus un mannas pilota aparātus (piemēram, Trieste vēsturiskais dives). Precīzi dziļuma mērījumi bieži tiek koriģēti, salīdzinot vairākus avotus, jo jūras apstākļi un mērierīču kalibrācija ietekmē gala rezultātu.

Tranšeju nozīme un draudi

Tranšejas ir svarīgas planētas tektoniskajai sistēmai — tajās „recyklējas” okeāna litosfēra, un tās ietekmē kontinentu veidošanos, vulkanismu un seismisko aktivitāti. Tomēr šīs vietas rada arī draudus cilvēkiem: spēcīgas subdukcijas zonās var rasties ļoti spēcīgas zemestrīces, kas var izraisīt cunami, skarot piekrastes reģionus un infrastruktūru.

Tranšeju pētījumi turpinās — zinātnieki cenšas labāk izprast to lomu okeānu ķīmijā, bioloģijā un globālajā tektonikā, kā arī precizēt dziļuma mērījumus un attīstīt tehnoloģijas drošai izpētei šajās skarbajās, bet zinātniski vērtīgajās pasaules daļās.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir okeāna tranšeja?

J: Kā veidojas tranšejas?

J: Cik dziļa var būt okeāna tranšeja?

J: Kāda veida darbības notiek tranšejās?

J: Vai pasaulē ir kādi ievērojami tranšeju piemēri?

Meklēt pēc burta