Ornithomimidae ("putnu atdarinātāji") ir teropodveidīgo dinozauru grupa, kas virspusēji līdzinājās mūsdienu strausiem. Tie galvenokārt dzīvoja augšējās krītas periodā (aptuveni 100–66 miljoni gadu pirms mūsu ēras) Laurāzijā — mūsdienu Āzijā un Ziemeļamerikā. Zināmākie dzimtas pārstāvji ir Gallimimus, Archaeornithomimus, Anserimimus, Struthiomimus un Ornithomimus.
Taksonomija un radniecība
Ornitomimīdi pieder pie plašākas grupas Ornithomimosauria, kas ir Coelurosauria atzars. To precīza filogenētiskā pozīcija starp coelurosauriem dažādās analīzēs var atšķirties; dažās rekonstrukcijās Ornithomimosauria atrodas relatīvi tuvu citām smalkgraudainām coelurosauru grupām, un diskusijas par to radniecību ar, piemēram, troodontīdiem turpinās.
Izskats un skeleta īpašības
Ornitomimīdiem bija mazi galvaskausi ar lielām acīm, gariem un slaidiem kakliem un pilnīgi bezzobainiem knābjiem. Priekšējās ekstremitātes bija salīdzinoši garas, ar garām pirkstu falangām un spēcīgiem, āķveida nagiem, kas, iespējams, noderēja notveršanai vai zaru nolaušanai. Aizmugurējās ekstremitātes bija īpaši pielāgotas skriešanai — garas šķautnainas stilbas kaula daļas, garas pēdas un bieži šauri, viegli skeletēti metatarsāli; vairākām atvasinātām sugām novērojama tā dēvētā arktometatarsālā (arctometatarsal) pēdas uzbūve.
Izmēri svārstījās no salīdzinoši smalkiem formas veidiem (garumā ~1,5–3 m) līdz lielākiem, piemēram, Gallimimus, kas varēja sasniegt vairākus metrus garumā (dažreiz līdz ~4–6 m). Tie bija viegli būvēti, ar samērā mazu ķermeņa masu attiecībā pret garumu, kas atviegloja ātru kustību.
Spalvas un integuments
Fosilajos atradumos dažu ornitomimīdu pārstāvjiem atrastas spalvu vai pavedienveida integumenta atliekas. Konkrēti, dažām sugām fiksēti pavedienveida vai primitīvas spalvu struktūras, un Ornithomimus ir viens no piemēriem, kur fosilijas norāda uz spalvām uz ķermeņa un garām, plīvurveida vai spārna tipa struktūrām uz priekšējo ekstremitāšu. Šie atradumi norāda, ka ornitomimīdi, iespējams, bija visu ķermeņu vai daļēji spalvoti; spalvas varēja kalpot siltuma saglabāšanai, parādībām vai jaunu uzvedības funkciju izpildei.
Uzturs un barošanās paradumi
Lielā daļa pierādījumu liecina, ka ornitomimīdi bija visēdāji vai galvenokārt zālēdāji. Dažādās fosilijās, tostarp primitīvākās sugās, kuņģa rajonā atrasti daudzi gastrolīti, kas parasti saistāmi ar augu materiāla sagremošanu. Henrijs Fērfīlds Osborns (Henry Fairfield Osborn) jau agrāk pieņēma, ka garās priekšējās ekstremitātes varēja tikt izmantotas, lai nolauztu zarus vai turot augu daļas, un vēlākie pētījumi apstiprina, ka tie spēja manipulēt ar priekšmetiem. Tomēr nav izslēgta arī visēdīga uzvedība — tie varēja baroties ar augiem, sīkiem bezmugurkaulniekiem, kukaiņiem, olām vai citiem mazākiem dzīvniekiem.
Biotops, izplatība un uzvedība
Ornitomimīdu fosilijas bieži atrasta augšējās krītas nogulumos Ziemeļamerikā un Āzijā, kur tie bija kopīgas faunas sastāvdaļas. Dažās vietās atrastas vairākas indivīdu grupas vai „bonebeds”, kas liecina par iespējamu kolektīvu vai sastopamību grupās, kas varētu norādīt uz sociālu uzvedību vai sezonālu pulcēšanos. To ķermeņa uzbūve (garās kājas, viegls svars) liecina, ka tie bija labi piederīgi skrējēji — iespējams, tie izmantoja ātrumu, lai bēgtu no plēsējiem vai pārvietotos plašos teritoriju apgājienos, meklējot barību.
Fosilais ieraksts un nozīme
Ornitomimīdi ir vieni no labāk pazīstamajiem un biežāk sastopamajiem maziem teropodiem augšējā krītā. To fosilijas, jo īpaši tās ar saglabājušām integumenta atliekām vai gastrolītiem, sniedz svarīgu informāciju par pāreju uz putniem raksturīgām īpašībām, par dinozauru ekoloģiju un par konverģentu evolūciju (piemēram, ar mūsdienu strausiem līdzīgu ārieni un dzīvesveidu). Pētījumi par ornitomimīdiem palīdz labāk izprast, kā izskatījās un dzīvoja lieli izmirušie coelurosauri, kā arī kādas adaptācijas veicināja ātru, zāļu vai visēdāju dzīvesveidu krīta ekosistēmās.
