Aurora — romiešu rītausmas dieviete (mitoloģija, Eos, Tītons)
Atmosfērā novērojamās parādības ir Aurora.
Aurora bija seno romiešu ekvivalents vārdam Eos. Eos bija sengrieķu rītausmas dieviete, un Aurora latīņu valodā burtiski nozīmē rītausmu. Vārds «aurora» mūsdienās tiek lietots arī, lai apzīmētu dabiskās gaismas parādības atmosfērā (piemēram, aurora borealis), tomēr mitoloģijā Aurora/Eos ir personificēta rītausmas būtne, kas nesa līdzi dienas gaismu.
Mitoloģiskais tēls
Grieķu mitoloģijā Eos parasti tiek attēlota kā jauna, spārnota sieviete, kas rītausmā brauc pāri debesīm savā ragavās vai ar ratiem, bieži pavadīta ar dienas dievu saule (Helios) un naktssievu mēness (Selēna). Viņa ir Hyperiona (Hyperion) un Theias meita, un viņas brāļi ir saules un mēness dievi — Helios un Selēna. Homērs Eos dēvē par «rozā pirkstiem» (grieķu rhododaktylos), norādot uz sārtajām debess krāsām rītausmā.
Aurorai mitoloģijā bieži piedēvē draudzības un ģimenes saitēm ar citiem dieviem un tēliem. Viņai bieži tiek piešķirti dēli, kas personificē vēju — četri galvenie vēji, ko parasti sauc par:
- Ziemeļu (Boreas),
- Austrumu (Eurus vai Notos/Eurus atkarībā no varianta),
- Dienvidu (Notus),
- Rietumu (Zephyrus).
Mīti un attiecības
Viena no pazīstamākajām Auroras mīlas attiecībām ir ar Tītonu (Tithonus). Stāstā Aurora iemīlas mirstīgajā trojiešu prinčā Tītonā un lūdz Dzeusu (Zeus) piešķirt viņam nemirstību. Tomēr Aurora aizmirst lūgt mūžīgu jaunību. Kā rezultātā Tītons mūžīgi dzīvo, bet nepārtraukti noveco — dažās versijās viņš kļūst arvien niecīgāks un galu galā pārvēršas par cikādi (kukuržaparīti), kas pastāvīgi ķircina ar savu čirkstošo balsi. Šis mīts bieži tiek lietots kā brīdinājums par neapdomīgām lūgšanām un par nemirstības un mūžīgas novecošanas pretrunu.
Aurora mitoloģijā ir saistīta arī ar citiem mīlestības stāstiem — dažkārt viņa tiek attēlota kā mīļotāja Cephalus, Orionu un citiem mirstīgajiem varoņiem saskaņā ar dažādiem vēstījumiem. Romas un grieķu dzejā viņas tēls tiek izmantots kā rīta ierašanās simbols, kurs rāda dienas sākumu un laiku, kad dabā mostas dzīvība.
Literārais un kultūras mantojums
Auroras tēls bieži parādās klasiskajā literatūrā un vēlākajos daiļdarbos. Romas un grieķu dzejnieki (piem., Vergilijs un Ovidijs) atsaucas uz rītausmas dievieti, un viņas motīvs ir saglabājies arī modernākā literatūrā. Piemēram, Šekspīra romānā "Romeo un Džuljeta" rītausmas un gaismas tēli tiek izmantoti, lai attēlotu mīlestību un jaunību. Rakstnieki un dzejnieki, tostarp lords Alfrēds Tenisons, izmantoja Aurora/Eos simboliku, lai izceltu laikmetus, mīlestību, ilgmūžību vai trauslumu.
Bet visi tik drīz, kā viss-veselīgs saule
Vajadzētu tālākajos austrumos sāk izdarīt
Ēnainie aizkari no Auroras gultas,
Prom no gaismas nozog mājās mans smagais dēls...
Lorda Alfrēda Tenisona dzejolī "Tithonus" Aurora ir aprakstīta ar skumjām un poētisku noskaņu, izceļot mūžīgās jaunības trūkuma un ilgas motīvu:
Atkal vecais noslēpumainais mirdzums nozog
No tavām tīrajām uzacīm, un no taviem pleciem tīriem,
Un krūtis pukst ar atjaunotu sirdi.
Tavs vaigs sāk sarkanēt caur drūmu tumsu,
Tavas saldās acis lēnām mirdz tuvu manām,
Ere vēl viņi akli zvaigznes, un savvaļas komanda
Kas Tevi mīl, kas ilgojas pēc Tava jūga, celieties,
Un satricināt tumsu no viņu atlaistajām krēpēm,
Un sadedzina saulgriežus uguns pārslās.
Auroras tēls ir iedvesmojis arī mākslu, mūziku un astronomiju. Viņas vārdā nosaukts asteroīds 94 Aurora, un vārds «aurora» plaši lietots, aprakstot gaismas parādības, kas parādās rītausmā vai citās atmosfēras situācijās.
Piezīme: Aurora/Eos atpazīstamība un stāsti atšķiras starp kultūrām — līdzīgie rītausmas personifikācijas motīvi pastāv arī citās pasaules mitoloģijās, piemēram, hinduistu mitoloģijas Uša, kur rītausma tiek attēlota kā jauna dievība vai dieviete, kas atnes gaismu un modināšanu.
Gērčīno (Guercino), Aurora, 1621-23 (griestu freska Casino Ludovisi, Roma), klasisks baroka iluzionisma glezniecības paraugs.
Frančesko de Muras (Francesco de Mura) 18. gadsimta glezna Aurora, rīta dieviete, un Tithonus, Trojas princis - Aurora e Titone
Jautājumi un atbildes
J: Kas romiešu mitoloģijā ir Aurora?
A: Aurora ir seno romiešu ekvivalents Eos, kas bija sengrieķu rītausmas dieviete.
J: Ko Aurora dara katru rītu?
A: Katru rītu rītausmā Aurora atjaunojas un lido pāri debesīm, lai paziņotu par savu ierašanos.
J: Kas ir daži no viņas ģimenes locekļiem?
A: Viņas brālis ir saule, bet māsa - mēness. Viņai ir arī daudzi vīri un četri dēli, pa vienam katram sānu virzienam (ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem un rietumiem).
J: Ko Aurora lūdza Dzeusam piešķirt Tītonam?
A: Aurora lūdza Dzeusu piešķirt Tītonam nemirstību. Tomēr viņa nepapūlējās lūgt viņam mūžīgu jaunību, tāpēc viņš galu galā mūžīgi novecoja.
J: Kā Aurora tika aprakstīta lorda Alfrēda Tenisona dzejolī "Tithonus"?
A: Lorda Alfrēda Tenisona dzejolī "Tithonus" Aurora tika aprakstīta kā šķīstu uzacu un pleciem ar atjaunotu sirdi; viņas vaigi sāka sarkanēt cauri drūmumam, kamēr viņas saldās acis lēnām atspīdēja tuvu viņa acīm; pirms tās apžilbināja zvaigznes, mežonīgā komanda, kas viņu mīlēja, ilgojās pēc viņas jūga un kratīja tumsu no savām atslābinātajām manēžām, vienlaikus sitot krēslas uguns pārslām.
J: Kā Šekspīra lugā "Romeo un Džuljeta" Montāgs raksturo Romeo?
A: Šekspīra lugā "Romeo un Džuljeta" (i.i) Montāgs apraksta Romeo kā smagu dēlu, kas nozog no gaismas, kad visatkarīgā saule sāk vilkt ēnas aizkarus no Auroras gultas tālākajos austrumos.
J: Kura asteroīda vārdā tika nosaukts Aurora?
A: Asteroīds 94 Aurora tika nosaukts viņas vārdā.
