Līdzdalīgā novērošana: definīcija, vēsture un etnogrāfiskā metode
Atklāj līdzdalīgās novērošanas definīciju, vēsturi un etnogrāfisko metodi — kā antropologi dzīvo un vēro kopienas, lai ierakstītu un analizētu kultūras ikdienu.
Dalībnieku novērošana ir veids, kā iegūt informāciju par cilvēku grupu. Persona, kas veic novērošanu, dzīvo kopā ar cilvēku grupu viņu ierastajā vidē. Viņi to dara, lai varētu uzzināt par šīs grupas dzīvesveidu. Viens no līdzdalīgās novērošanas izmantošanas veidiem ir izprast pasauli no šīs grupas cilvēka viedokļa. Tas tiek darīts, vērojot to, ko viņi dara katru dienu. Novērošanas rezultāts parasti ir rakstisks darbs par to, ko pētnieks ir redzējis. To sauc par etnogrāfiju. Novērotāji var dzīvot kopā ar grupu mēnešiem vai gadiem ilgi. Jo ilgāk pētnieks ir kopā ar grupu, jo labāka būs iegūtā informācija.
Kas ir līdzdalīgā novērošana un kā tā tiek veikta
Līdzdalīgā novērošana (participant observation) ir kvalitatīvā pētījuma metode, kurā pētnieks apvieno aktīvu klātbūtni grupā ar sistemātisku novērošanu un datu vākšanu. Pētnieks var darboties kā pilnīgs dalībnieks (iesaistoties ikdienas aktivitātēs), kā dalībnieks-kā-novērotājs (aktīvi piedaloties, vienlaikus fiksējot datus), kā novērotājs-kā-dalībnieks (pārsvarā vērojot, ar nelielu iesaisti) vai kā pilnīgs novērotājs (neiesaistoties). Izvēle starp šīm lomām ietekmē pieejamību datiem, pētnieka ietekmi uz vidi un ētiskos jautājumus.
Vēsturisks konteksts
20. gadsimta pirmajā pusē 20. gadsimta pirmajā pusē antropologi Broņislavs Maļinovskis, Mārgareta Mīda un Edvards Evanss-Pričards sāka izmantot novērošanu ar piedalīšanos. Viņu lauka pētījumi nozīmīgi ietekmēja antropoloģijas metodes, jo viņi uzsvēra ilgtermiņa lauka darbu, tiešu saskarsmi ar pētāmo kopienu un kultūras konteksta izziņu no iekšpuses. Kopš tā laika līdzdalīgā novērošana kļuvusi par galveno pieeju kultūras antropoloģijā un plaši pielietota arī socioloģijā, izglītībā, veselības pētījumos un citur.
Metodoloģija — darbības lauks, datu fiksēšana un analīze
- Laika ilgums: lauka darbs var ilgt no dažām nedēļām līdz vairākiem gadiem. Ilgāka klātbūtne ļauj labāk izprast sezonālas, sociālas un institucionālas prakses.
- Datu vākšanas veidi: lauka piezīmes, audio un video ieraksti (ja tas atļauts), intervijas, dokumentu un materiālās kultūras savākšana. Svarīgi saglabāt regulāras, sistemātiskas lauka piezīmes un atsevišķi dokumentēt reflexijas par pētnieka lomu un ietekmi.
- Triangulācija: kombinēt novērošanu ar intervijām, dokumentu analīzi un citiem datu avotiem, lai pārbaudītu un papildinātu secinājumus.
- Analīze: kvalitatīvā datu analīze (tematiskā kodēšana, diskursa analīze u. c.) palīdz identificēt modeļus, nozīmes un kontekstu.
Ētika un reflexivitāte
Darbojoties lauka apstākļos, pētniekiem jāņem vērā vairāki ētiski aspekti: jāsaņem informēta piekrišana, jāaizsargā dalībnieku anonimitāte, jānodrošina datu konfidencialitāte un jāļauj pētāmajiem saprast pētījuma mērķi un iespējamās sekas. Reflexivitāte nozīmē, ka pētnieks atzīst savu klātbūtnes ietekmi uz datiem, analizē savas priekšstatus, varas attiecības un iespējamo aizspriedumu ietekmi uz novērojumiem un secinājumiem.
Priekšrocības un ierobežojumi
- Priekšrocības: iespēja iegūt dziļas, kontekstualizētas zināšanas, izprast neformālas prakses, valodu nianses un ikdienas nozīmes, kas var nebūt redzamas caur anketām vai kvantitatīvām metodēm.
- Ierobežojumi: laika un resursu intensitāte, pētnieka subjektivitātes risks, grūtības nodrošināt reprezentativitāti un problēmas pārvērst lauka piezīmes vispārīgās teorijās. Tāpat pastāv iespēja, ka novērotāja klātbūtne maina pētāmo situāciju (Heisenbergam līdzīgs efekts sociālajās zinātnēs).
Mūsdienu attīstība — digitālā un urbānā etnogrāfija
Līdzdalīgā novērošana šodien tiek paplašināta, iekļaujot digitālos laukus — tiešsaistes kopienas, sociālos tīklus un virtuālās vidēs balstītas prakses. Digitālā etnogrāfija prasa pielāgot ētikas principus un datu vākšanas tehnikas, bet pamatprincipi — ilgtermiņa iesaiste, konteksta izpratne un reflexivitāte — saglabājas.
Secinājums
Līdzdalīgā novērošana ir centrāla etnogrāfiskā metode, kas ļauj izprast cilvēku grupu dzīvi no iekšpuses. Kaut arī tā prasa daudz laika, jutības un rūpīgas ētikas ievērošanas, šī pieeja sniedz unikālu ieskatu kultūras nozīmēs un ikdienas praksēs, padarot to par svarīgu instrumentu antropologiem un citiem kvalitatīvo pētniecības jomu speciālistiem.
Slēpta līdzdalības novērošana
Slēptā līdzdalības novērošanā pētnieks dzīvo kopā ar grupu, bet nepaziņo tai, ka pēta grupu. Pētījums tiek veikts slepeni. Šī metode ir laba, jo cilvēki nerīkosies citādi nekā parasti, ja nezinās, ka tiek pētīti. Viena no slepenas līdzdalības novērošanas problēmām ir tā, ka tā var būt neētiska. Pētāmā persona nevar dot pētniekam savu piekrišanu, jo nezina, ka tiek pētīta.
Atklāts līdzdalības novērojums
Atklātā līdzdalības novērošanā pētnieks pasaka cilvēku grupai, ka viņi tiek pētīti. Šīs metodes problēma ir tā, ka cilvēki var mainīt savu rīcību, ja zina, ka tiek pētīti. Slēptai līdzdalības novērošanai nav ētisko problēmu, kas raksturīgas slēptai novērošanai, un pētnieks var vērot, kā cilvēki melo par to, ko viņi dara.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir līdzdalības novērošana?
A: Novērošana ar līdzdalību ir veids, kā iegūt informāciju par cilvēku grupu, dzīvojot kopā ar viņiem viņu ierastajā vidē.
J: Kāpēc cilvēki izmanto novērošanu ar līdzdalību?
A: Cilvēki izmanto novērošanu ar līdzdalību, lai izprastu pasauli no šīs grupas cilvēku viedokļa, vērojot to, ko viņi dara ikdienā.
J: Kāds ir novērošanas ar līdzdalību produkts?
A: Novērošanas ar līdzdalību produkts parasti ir rakstisks darbs par to, ko pētnieks ir redzējis, ko sauc par etnogrāfiju.
J: Cik ilgi novērotāji var dzīvot kopā ar grupu?
A.: Novērotāji var dzīvot kopā ar grupu mēnešiem vai gadiem ilgi.
J: Kas bija tie antropologi, kuri 20. gadsimta pirmajā pusē sāka izmantot novērošanu ar piedalīšanos?
A: Antropologi, kas 20. gadsimta pirmajā pusē sāka izmantot novērošanu ar piedalīšanos, bija Broņislavs Maļinovskis, Margareta Mīda un Edvards Evans-Pričards.
J: Kāds ir galvenais veids, kā kultūras antropologi veic pētījumus?
A: Galvenais veids, kā kultūras antropologi veic pētījumus, ir novērošana, piedaloties.
J: Vai novērošana ar piedalīšanos prasa, lai pētnieki dzīvotu kopā ar cilvēku grupu viņu ierastajā vidē?
A: Jā, līdzdalīgā novērošanā pētniekiem ir jādzīvo kopā ar cilvēku grupu viņu parastajā vidē.
Meklēt