Peregrīna piekūns (Falco peregrinus) — pasaules ātrākais plēsīgais putns

Peregrīna piekūns — pasaules ātrākais plēsīgais putns. Uzzini par 322 km/h niršanu, pasugām, DDT ietekmi un sugas atveseļošanos.

Peregrīna piekūns (Falco peregrinus) ir kosmopolītiski sastopams plēsīgs putns, kas pieder sikveidīgo (Falconidae) dzimtai. Tas ir viens no visplašāk izplatītajiem plēsīgajiem putniem — sastopams gan pieklajīgos kalnu klintīs, piekrastēs un tuksnešos, gan pilsētvidē uz augstceltnēm. Vēsturiski dažviet tam bijuši arī citi tautas nosaukumi; piemēram, Ziemeļamerikā to kādreiz sauca par "pīļu āvi". Pakistānā tas oficiāli ir PAF militārais simbols un neoficiālais Gilgitas-Baltistānas teritorijas putns.

Izskats un izmēri

Peregrīna piekūns ir vidēja lieluma plēsīgs putns ar kompaktiem spārniem un asu knābi. Bieži to raksturo kā vārnas lieluma, tomēr izmēri var būt ļoti dažādi atkarībā no pasugas. Parasti garums svārstās no aptuveni 34 līdz 58 cm, spārnu plats no aptuveni 80 līdz 120 cm, bet svars var būt no ~330 g līdz >1500 g — mātītes parasti ir ievērojami lielākas par tēviņiem, kas ir raksturīgi daudziem putnēdājiem plēsējiem. Mugurpuse parasti ir zilganpelēka vai tumšāka, vēdera daļa gaiša ar svītrām, galva tumšāka ar izteiktām "ūsām" (tumšiem plankumiem pie knābja sāniem).

Uzturs un medību taktika

Peregrīna piekūna galvenais barības avots ir citi putni — tauriņveidīgie, ūdensputni, sīkākas lauksaimniecības un pilsētas putnu sugas. To raksturīgā medību taktika ir straujais lidojuma nirums jeb "stoop" — piekūns pacelsies augstu, pamanīs upuri un tad ar lielu ātrumu noslīd pāri, sasniedzot imponējošus ātrumus niršanas laikā. Vēl tiek reģistrēti ātrumi līdz 322 km/h (200 mph), kas padara to par ātrāko dzīvnieku pasaulē, ja runā par brīvi lidojošu savvaļas sugu.

Vairošanās un ligzdošana

Peregrīni parasti ligzdo klintīs, piemēram, augstās klintīs, bet mūsdienās arvien biežāk izmanto arī pilsētas ēku fasādes, tiltu konstrukcijas un citas augstās vietas, kas atgādina klintis. Pāris parasti ir monogāms sezonas vai ilggadīgi; ligzdošanas vietā tie novieto olu "dobumā" (scrape) bez lielas būvniecības. Oliņu skaits ligzdā parasti ir 3–4. Jauno piekūnu perēšanas ilgums ir aptuveni 29–33 dienas; nometšanās un barošanās pirmo mēnešu laikā notiek vecāku uzraudzībā.

Pasugas un taksonomija

Ir zināmas aptuveni 17–19 pasugas, kas atšķiras pēc izmēra, krāsas un izplatības. Pastāv taksonomisks neskaidrības punkts attiecībā uz tā saukto barbarisko piekūnu — daži pētnieki to uzskata par sugu, citi par peregrīna pasugu vai reģionālu variāciju. Šādas debates tiek risinātas, balstoties uz morfoloģiskajiem, ģenētiskajiem un uzvedības datiem.

Draudi un aizsardzība

20. gadsimta vidū dažās reģionos populācijas stipri samazinājās galvenokārt toksisku pesticīdu — īpaši DDT — ietekmē. DDT un tā produkti izraisīja olu čaumalu novājināšanos (thinning), kas samazināja izdzīvošanu un jaunu putnu ienākšanu populācijā. Pēc DDT aizlieguma daudzviet novērota atveseļošanās — gan dabiski, gan pateicoties atjaunošanas programmām, kuras ietvēra ligzdošanas vietu aizsardzību un bieži arī jaunu putnu audzēšanu nebrīvē un atlaišanu savvaļā. Starptautiskā nozīmē sugas statuss IUCN pašlaik ir mazāk satraucošs (Least Concern) kaut ar lokāliem apdraudējumiem vietām; tomēr saglabājas draudi, piemēram, biotopu zudums, mērķēta cilvēku traucēšana ligzdošanas vietās, piesārņojums un sadursmes ar cilvēka infrastruktūru.

Cilvēku un piekūnu attiecības

Peregrīna piekūni bijuši nozīmīgi arī cilvēku kultūrā un senajā medību mākslā — falkonērijā tie ir cienīti par medību prasmi un modrību. Mūsdienās tie tiek novēroti ar interesi pilsētvidē, kur daudzi putnu novērotāji un dabas aizsardzības organizācijas uztur ligzdošanas platformas, redzējumu kameras un monitoringa programmas. Atjaunošanas programmas un likumdošana par medību režīmu un ligzdošanas vietu aizsardzību ir būtiski elementi sugas ilgtermiņa saglabāšanai.

Citi nozīmīgi fakti

• Dzīves ilgums savvaļā parasti svārstās ap 10–15 gadiem; apcietinājumā piekūni var dzīvot ilgāk.
• Peregrīni ir ārkārtīgi pielāgojami — tie var ligzdot gan turos attālos kalnos, gan urbānos centrā.
• Tie ir svarīga indikatora suga, kas norāda uz ekosistēmas veselību, jo kumulatīvi toksiski ķīmiskie savienojumi var ietekmēt to reproduktīvo sekmību.

Kopumā peregrīna piekūns ir izcils piemērs tam, kā kombinācija no aizsardzības pasākumiem, likumu ievērošanas un sabiedrības iesaistes var palīdzēt sugu atjaunot un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc putnu, par kuru ir runa tekstā?

J: Kur var atrast šo putnu?

J: Cik ātri šis putns var lidot?

J: Vai ir kāda atšķirība starp sokola kraukļa tēviņiem un mātītēm?

J: Cik pasugu ir šim sākonu sugas tipam?

Meklēt pēc burta