Pussy Riot ir Krievijas feministu pankroka protesta grupa, kurā tradicionāli darbojas apmēram desmit līdz divpadsmit sievietes. Grupa izceļas ar īsām, konfliktētām performancēm publiskās vietās — baznīcās, tirdzniecības centros, pie valdības ēkām — kurās tās apvieno punkmūziku, performanci un politisko vēstījumu par dzimumu vienlīdzību, cilvēktiesībām, LGBT tiesībām un antiautoritāru nostāju.
Dibināšana un darbības metode
Grupa tika izveidota 2011. gada augustā Maskavā. Dalībnieces bieži izmanto krāsainas balaklavas (sejas maskas), ko pašas asociē ar anonimitāti un vienlīdzību dalībnieču starpā, kā arī ar protestu estētiku. Pussy Riot darbības raksturo īsi, teatralizēti "guerilla" priekšnesumi sabiedriskās telpās, kā arī interneta videoklipi, plaši izplatīti sociālajos tīklos.
2012. gada katedrāles akcija un tiesas process
2012. gada 21. februārī trīs grupas dalībnieces — Jekaterina Samuceviča, Nadežda (Nadja) Tolokoņņikova un Marija (Masha) Aļohina — veica performanci Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē, kas plaši pazīstama kā "punk prayer" (krievu valodā «Богородица, Путина прогони», latviskojot aptuveni kā "Dievmāte, padzen Putinu"). Viņas tika arestētas un apsūdzētas saskaņā ar Krievijas likumu par huligānismu, kas motivēts reliģiskas naida izpausmēm. 2012. gada 17. augustā Maskavas tiesa piesprieda abām — Tolokoņņikovai un Aļohinai — divu gadu cietumsodu; Samucevičas sodu vēlāk apelācijas kārtībā nomainīja ar nosacītu soda (uz brīvības), un viņa tika atbrīvota no apcietinājuma 2012. gada oktobrī pēc apelācijas procesa.
Starptautiskā reakcija
Par grupas dalībniecēm notika plašas starptautiskas solidaritātes akcijas. Daudzas cilvēktiesību organizācijas un sabiedrības figūras, tostarp Madonna, aicināja uz to atbrīvošanu; Amnesty International un citas organizācijas kritizēja tiesas procesu kā politiski motivētu un ierobežojošu vārda brīvību. Protesti un atbalsta pasākumi notika daudzās valstīs — priekšā tika izceltas jautājumu par reliģijas, valsts drošības un atklātas kritikas robežām autoritārā vai pusautorītārā kontekstā.
Pēc tiesas: atbrīvošana un turpmākā darbība
2013. gada 23. decembrī Nadežda Tolokoņņikova un Marija Aļohina tika atbrīvotas no soda saistībā ar plašu amnestiju, kas tika izsludināta valsts līmenī. Pēc izdošanās abas turpināja publisku darbību — piedalījās koncertos, intervijās, mākslas un cilvēktiesību projektos, ierakstīja mūziku un piedalījās dokumentālo filmu un grāmatu veicināšanā. Daļa grupas dalībnieču pārcēlās uz ārzemēm vai palika sabiedrībā redzamas, citi izvēlējās saglabāt anonimitāti vai veica aktīvu opozīcijas darbību pret Krievijas varas izpausmēm.
Kritika, iekšējās domstarpības un identitāte
Grupa ir guvusi gan plašu atbalstu, gan kritiku. Pretinieki — īpaši no Krievijas pareizticīgās baznīcas un valsts varas — apsūdzējuši viņas par pazemojumu reliģiskām jūtām un provokāciju. Iekšēji grupā ir bijuši strīdi par to, kādā līmenī dalībnieces drīkst parādīt sejas publiskos medijos un par Pussy Riot kā kolektīva identitāti: dažas dalībnieces paziņoja, ka tie, kas publiski demonstrē sejas vai reklāmē savu personību ASV televizijā, nevar pārstāvēt visus grupas locekļus, kuri turpina praksi saglabāt anonimitāti.
Ietekme un mantojums
Pussy Riot ietekme pārsniedz mūzikas un performanču lauku: grupa aktualizēja diskusijas par vārda brīvību, sekulārisma un reliģijas lomu sabiedrībā, sieviešu tiesībām un protesta formām mūsdienu Krievijā. Viņu lieta kļuva par spilgtu piemēru, kā māksla var transformēties politiskā rīcībā un kā starptautiskā uzmanība spēj ietekmēt vietējas tiesiskas situācijas iznākumu.
Par grupas dalībnieču tiesu procesu un pēcākajām aktivitātēm plašāk var lasīt un skatīties dažādos medijos un dokumentālajos materiālos; viņu rīcība un tiesas lieta joprojām tiek analizēta kā nozīmīgs gadījums mūsdienu protestu kustību un cilvēktiesību jautājumu kontekstā.
