Žiletes gliemenes (Ensis, Solenidae) — apraksts, izplatība un bioloģija

Žiletes gliemenes (Ensis, Solenidae) — detalizēts apraksts par anatomiju, biotopiem Ziemeļeiropā un Kanādā, izplatību, uzvedību un evolūcijas saistībām.

Autors: Leandro Alegsa

Par žiletes gliemenēm dēvētās žiletes ir divvāku gliemenes, kuru forma atgādina vecmodīgu griezējmehānismu. Tās izmanto savas čaulas, lai iestrādātos smiltīs un paslēptos zem ūdens virsmas.

Ensis, kas pieder Pharidae dzimtai, ir sastopams smilšainās pludmalēs Ziemeļeiropā un Kanādas austrumos, piemēram, Prinča Edvarda salā. Ensis arcuatus dod priekšroku rupjākām smiltīm nekā tā radinieki E. ensis un E. siliqua.

Ir arī vēl viena gliemežvāku dzimta - Solenidae. Daži uzskata, ka Solen un Ensis ir tuvi radinieki, bet daži - ka tie ir līdzīgi konverģentas evolūcijas dēļ. Iespējams, ka šo jautājumu nākotnē noskaidros sekvenču analīze.

Izskats un uzbūve

Žiletes gliemenes ir raksturīgi ļoti šauras, garas un spīlveida čaulas, kas bieži ir gludas un spīdīgas. Čaulas garums atkarībā no sugas parasti svārstās no dažiem centimetriem līdz aptuveni 20 cm, bet dažas sugas var pārsniegt šo robežu. Iekšpusē tām ir labi attīstīta mīkstā ķermeņa daļa ar spēcīgu kāju, ko tās izmanto iekārtošanai smiltīs, kā arī divi siponi — ieelpas (inhalant) un izelpas (exhalant) — caur kuriem plūst ūdens ar barības daļiņām un skābekli.

Izplatība un dzīvotne

Žiletes gliemenes dzīvo smilšainos un smilšmāla substrātos piekrastes zonās, bieži aiz ieteka zonām ar viļņu kustību. Ensis sugas ir plaši izplatītas Ziemeļatlantijas reģionā, bet Solen un citas Solenidae sugas sastopamas gan mērenajos, gan tropiskajos reģionos. Šīs gliemenes dod priekšroku pludmalēm, kur substrāts ir pietiekami smalks, lai ļautu tām ātri iedurties un izveidot drošu slēptuvi.

Uzturs un uzvedība

Žiletes gliemenes ir filtrējoši barotāji. Tās iesūc ūdeni caur inhalācijas siponu, izfiltrē planktonu un citas mikroskopiskas barības daļiņas un izvada attīrītu ūdeni caur izelpas siponu. Lai paslēptos vai pārvietotos īsās distancēs smiltīs, tās izmanto kombināciju no čaulas ātrām atvēršanās–aizvēršanās kustībām un spēcīgās kājas — šie soļi ļauj izšķīdināt smilšu daļiņas (fluidizēt substrātu) un "ieslīdēt" dziļāk.

Plēsēji un draudi

  • Plēsēji: dažādi piekrastes putni, jūras vēžveidīgie, jūraszvaigznes un dažas zivis var izrakt vai izvilkt žiletes gliemenes no substrāta.
  • Dzīvotņu apdraudējumi: piesārņojums, pludmales rekreācija, garo laiku pārzveja un substrāta pārkārtošana (piem., ostu būvniecība) var samazināt populācijas.

Vairošanās un attīstība

Daudzas žiletes gliemene sugas vairojas, izpludinot gametas ūdenī (braodkastinga). Apaugļotas olšūnas attīstās par planktoniskām kāpuriem (piem., veliger stadijā), kas peld ūdenī kā daļa no zooplanktona, līdz iznirst un nostiprinās piemērotā substrātā. Attīstības periods un dzīves ilgums atšķiras pēc sugas, bet daudzām sugām ir vairāku gadu dzīves cikls.

Cilvēka nozīme

Žiletes gliemenes ir nozīmīgas vietējās jūras kulinārijā — tās tiek zvejotas un cilvēku lietošanai. Tās arī izmanto kā ēsma zvejā. Savākšanas intensitāte dažviet ir augsta, tāpēc daudzās valstīs pastāv zvejas ierobežojumi un sezonālie noteikumi, lai nodrošinātu ilgtspēju. Tāpat pludmaļu piesārņojums un klimata izmaiņas var ietekmēt populāciju stāvokli.

Taksonomija un pētniecība

Kaut arī ārējais izskats var liecināt par tuvu radniecību starp Ensis (Pharidae) un Solenidae dzimtas sugām, mūsdienu taksonomijā šīs grupas tiek skaidrotas ar kombinētu morfoloģisko un molekulāro pieeju. Tā kā līdzīgas formas var rasties arī konverģentas evolūcijas rezultātā, pētnieki izmanto ģenētiskos datus — tostarp sekvenču analīzi —, lai precizētu attiecības un evolūcijas vēsturi.

Pēdējie novērojumi un pētījumu virzieni

Aktuāli pētījumu virzieni ietver populāciju monitoringu, reaģēšanu uz klimata pārmaiņām (piem., jūras temperatūras paaugstināšanos), barības tīklu izmaiņām un cilvēka darbības ietekmi. Sekvenču dati palīdz risināt taksonomiskas neskaidrības un noteikt reģionālās populāciju atšķirības, kas ir svarīgas gan aizsardzībai, gan ilgtspējīgai zvejai.

Solen marginatusZoom
Solen marginatus

Apraksts

Zināms, ka bārkšķa čaulas garums sasniedz 23 cm (9,1 collas). Muguras mala ir taisna, bet vēdera mala ir izliekta. To var viegli sajaukt ar nedaudz īsāko, 15 cm (5,9 collas) garāko un izliektāko E. ensis (kam gan priekšējā, gan aizmugurējā daļa ir izliekta paralēli).

Razor čaulām ir trausls apvalks ar vaļējiem galiem. No ārpuses čaulas apvalks ir gluds, bālgans, ar vertikālām un horizontālām sarkanīgi brūnām vai violeti brūnām zīmēm, ko atdala diagonāla līnija. Periostracum ir olīvzaļš. Iekšējā virsma ir balta ar violetu nokrāsu, un kāja ir krēmīgi balta ar brūnām līnijām.

Iedziļināšana

Bārkšķu gliemežvāki dzīvo zem smiltīm, izmantojot savu spēcīgo kāju, lai izraktos drošā dziļumā. Rakšanai ir seši posmi, kas atkārtojas. Rakšanas cikls ietver muskuļoto kāju (kas aizņem lielu ķermeņa daļu) un vārstu un viena gala atvēršanu un aizvēršanu.

Pēdas tiek hidrauliski piepūstas un iespiestas smiltīs, lai nostiprinātu dzīvnieku. Pēc tam pēda tiek izspiesta no pēdas, un čaulā ir jānolaižas uz leju. Bārkšķaino čaulu smiltīs izsmidzina arī ūdeni, aizvācot vaļējas smiltis no tās ceļa. Pēdas rada 2 kg/cm spiedienu2 .

Par čaulas klātbūtni zem smiltīm liecina atslēgas cauruma formas caurums smiltīs, ko veido tās sifoni, barojoties ar planktonu suspensijas laikā.

Reprodukcija

Bārkšķu gliemežvāku dzimumattīstība ir ļoti sinhrona: olšūnas un spermatozoīdi izdalās vienlaicīgi. Ziemā un pavasarī notiek secīgi nārsti, kurus pārtrauc periodi, kad izdalās vairāk olu un spermas.



Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3