Ritmiskā vingrošana: definīcija, rīki, noteikumi un sacensību vēsture
Ritmiskā vingrošana (saīsinājums: RG) ir sporta disciplīna, kurā vingrotājas individuāli vai grupās izpilda horeogrāfiskas kompozīcijas uz grīdas mūzikas pavadījumā, vienlaikus manipulējot ar speciāliem vingrošanas rīkiem. Ritmiskā vingrošana apvieno vingrošanas, dejas un rīku manipulācijas elementus. Uzvarētāja ir tā sportiste vai komanda, kura saņem visvairāk tiesnešu punktu par lēcieniem, balansiem, piruetēm, lokanību, vingrinājuma grūtību, rīku izmantošanu (rīkiem), tehnisko izpildi (izpildījumu) un māksliniecisko efektu.
Rīki
Standarta ritmiskās vingrošanas rīku komplektā ir pieci pamatrīki, ar kuriem vingrotājas strādā individuālajos vingrinājumos:
- virve (virve),
- aplis (hūps),
- bumba (balle),
- nūjas (klubi),
- lenta (lentā).
Rīki tiek izmantoti dažādās tehnikās: metamie elementi, satvērieni, rullīši, apgriešanās ap ķermeni, svārstības, apļveida kustības un savstarpējas apmaiņas grupu vingrinājumos. Katram rīkam ir savas prasības attiecībā uz izmēriem, svaru un materiālu, ko regulē Starptautiskā vingrošanas federācija (FIG).
Noteikumi un vērtēšana
Sacensību vērtēšana balstās uz tiesnešu piešķirtajiem punktiem, kuros parasti iekļauti vairāki komponenti: grūtība (satura un rīka elementu sarežģītība), tehniskā izpilde (precizitāte, ķermeņa un rīka pozīcijas) un mākslinieciskā izpildījuma kvalitāte (kompozīcija, muzikālums, izteiksme). Parasti tiesneši arī piešķir soda punktus par kļūdām — rīka kritienu, slīdamām kustībām, pārvietošanās ārpus laukuma un citiem noteikumu pārkāpumiem.
FIG izstrādā un regulāri atjaunina Code of Points (punktu sistēmu), kurā precizēti elementi, to vērtība un prasības tērpiem, mūzikai un drošībai. Sacensību līmenī var būt atšķirības attiecībā uz prasībām junioriem un senioriem, kā arī individuālajās un grupu programmās.
Sacensību formāti un vecuma grupas
Starptautiskās sacensības parasti tiek rīkotas atsevišķi junioru un senioru grupām. Kā minēts, juniori definēti kā vingrotājas, kuras nav vecākas par sešpadsmit gadiem, bet seniori — tās, kuras sacensību gadā sasniedz vai pārsniedz sešpadsmit gadu vecumu. Sacensību veidi ietver individuālās olimpiādes, daudzsacensības (all-around), atsevišķu rīku finālus un grupu vingrinājumus.
Galvenie starptautiskie notikumi ritmiskajā vingrošanā ir olimpiskās spēles, pasaules čempionāti, pasaules kausi, Eiropas čempionāti un citi kontinentālie turnīri. Šie konkursi sniedz iespēju sacensties gan par individuālām godalgām, gan par komandu rezultātiem.
Vēsture īsumā
Ritmiskā vingrošana attīstījās, apvienojot dažādu vingrošanas stilu un mākslinieciskās dejas elementus — ietekmi atstāja grupu vingrošana, klasiskais balets, vācu rīku darbs un zviedru brīvās vingrošanas metode. FIG šo disciplīnu oficiāli atzina 1963. gadā. Pirmo reizi ritmiskā vingrošana nonāca olimpiskajā programmā 1984. gada Losandželosas spēlēs, kur individuālajā sacensībā uzvarēja Kanādas sportiste Lori Fung. 1996. gadā Olimpiskajām spēlēm tika pievienotas arī ritmiskās vingrošanas grupu sacensības.
Treniņi un prasmes
Ritmiskajai vingrošanai nepieciešama augsta fleksibilitāte, muskuļu spēks (īpaši stiepšanās un kodola muskulatūra), koordinācija, ritma izjūta un baleta tehnika. Treniņi sastāv no tehnikas izstrādes ar rīkiem, ķermeņa sagatavotības vingrinājumiem (stiepšanās, spēka vingrinājumi), horeogrāfijas apgūšanas un muzikālā treniņa. Parasti vingrotājas trenējas daudzus gadus, bieži no bērnības, un treniņu slodze var būt intensīva.
Veselība, drošība un traumas
Ritmiskās vingrošanas treniņi uzlabo kustību koordināciju, elastību un izturību, taču pastāv arī traumu risks — izstiepumu, muskuļu pārslodzes, locītavu problēmu un citām pārslogojuma sekām. Laba sagatavošanās, pareiza tehnika, atbilstošs atjaunošanās laiks un kvalificēta treneru uzraudzība palīdz samazināt traumu risku. Fiziskā sagatavotība, vingrinājumi stabilitātes un kodola muskulatūras stiprināšanai ir svarīga treniņu programmas daļa.
Slaveni vingrotāji un valstis
Ritmiskā vingrošana tradicionāli ir populāra Austrumeiropā (īpaši Krievijā, Bulgārijā, Ukrainā), kā arī citās Eiropas valstīs un Japānā. Daudzas pasaules čempiones un olimpiskās čempiones nākušas no šīm skolām, kur attīstīta spēcīga trenera un sportisko tradīciju sistēma.
Ritmiskā vingrošana ir gan konkurences sports, gan mākslinieciska izpausme, kas pieprasa tehnisku precizitāti un estētisku izteiksmi. Tās attīstība turpinās, mainoties punktu sistēmai, jauniem elementiem un horeogrāfiskiem risinājumiem, kas padara sportu dinamisku un skatītāju piesaistošu.
Dominika Červenkova (Čehija) 2005. gada Pasaules spēlēs, izpildot vingrojumu ar lenti.
Virve
Virves garums ir atkarīgs no tā, cik augsts ir vingrotājs, kas to izmanto. Viņi šūpojas pa virvi, met un ķer virvi, izpilda figūras astoņcīņas un daudz ko citu. Viņi arī lēkā un lec caur virvi, kamēr tur to rokās.
Riņķīši
Aplis ir izgatavots no koka. Ģimnāzisti to met un ķer, griežas, šūpojas un ripo dažādos veidos.
Bumba
Ritmiskajā vingrošanā izmantotās bumbas ir izgatavotas no gumijas vai mīkstas plastmasas. Ģimnāzisti met bumbiņas un ķer tās, atlēca un ripina, balansē ar bumbu uz rokas, kā arī veic viļņus un riņķus.
Klubi
Vēl viens ritmiskās vingrošanas inventārs, ko izmanto ritmiskie vingrotāji, ir nūjas. Ķegļi izskatās līdzīgi boulinga ķegļiem vai pudelēm. Tās ir izgatavotas no koka vai plastmasas. Ģimnāzisti izmanto nūjas, lai veiktu apļus, metienus, šūpoles un pieskārienus.
Grupa
Grupas darba režīms ir nedaudz atšķirīgs. Tas nav aprīkojums, tā vienkārši ir cita veida rutīna. Grupu sacensībās piecas ritmiskās vingrošanas vingrotājas kopā izpildīs vingrojumu. Ģimnāzistēm ir jāsadarbojas, lai vingrinājums izdotos. Grupu vingrojumos vingrotājas apmainīsies ar jebkuru aprīkojumu, ko viņas izmanto viena ar otru.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ritmiskā vingrošana?
A: Ritmiskā vingrošana ir vingrošanas veids, kurā apvienoti vingrošanas, dejas un manipulāciju ar rīkiem elementi.
J: Ko dara ritmiskās vingrošanas vingrotāji?
A: Ritmiskās vingrošanas vingrotāji individuālos vai grupu vingrinājumos mūzikas pavadībā uzstājas uz grīdas ar vingrošanas rīkiem. Viņi manipulē ar vienu vai diviem rīkiem, piemēram, virvi, apli, bumbu, nūjām un lenti.
J: Kā nosaka uzvarētāju ritmiskās vingrošanas sacensībās?
A: Uzvarētāju nosaka tiesnešu žūrija, pamatojoties uz to, kurš dalībnieks ir ieguvis visvairāk punktu par lēcieniem, balansiem, piruetēm, lokanību, vingrinājumiem, vingrinājumu veikšanu, izpildījumu un māksliniecisko efektu.
J: Kādi sporta veidi ietekmēja ritmiskās vingrošanas attīstību?
A: Ritmiskā vingrošana attīstījās no grupu vingrošanas, klasiskā baleta, vācu darba ar rīkiem un zviedru brīvās vingrošanas metodes.
J: Kādās vecuma grupās notiek sacensības ritmiskajā vingrošanā?
A: Starptautiskās sacensības ir sadalītas starp junioriem (līdz sešpadsmit gadu vecumam pēc dzimšanas gada) un senioriem (sešpadsmit gadus sasniegušām un vecākām sievietēm pēc dzimšanas gada).
J: Kādas ir lielākās sacensības ritmiskajā vingrošanā?
A: Lielākie notikumi mākslas vingrošanā ir olimpiskās spēles, pasaules čempionāti un pasaules kausi.
J: Kad FIG oficiāli atzina ritmisko vingrošanu un kad tā pirmo reizi parādījās olimpiskajās spēlēs?
A: FIG oficiāli atzina ritmisko vingrošanu 1963. gadā. Pirmo reizi ritmiskā vingrošana olimpiskajās spēlēs parādījās 1984. gadā Losandželosā, un pirmā uzvarētāja individuālajās sacensībās bija Kanādas vingrotāja Lori Fung. 1996. gadā Olimpiskajām spēlēm tika pievienotas ritmiskās vingrošanas grupu sacensības.
