Sapuvis rajons — Lielbritānijas parlamentārais 'rotten borough' un vēsture
Sapuvis rajons - Lielbritānijas 'rotten borough' vēsture: patronu vara, Old Sarum, Pitu ģimene un 1832. Reformu likuma gals koruptīvām vēlēšanām.
Pirms 1832. gada Reformu likuma pieņemšanas Apvienotajā Karalistē bija parlamentārā apgabala veids.
Tai bija ļoti mazs elektorāts, un tās "īpašnieks" jeb patrons varēja to izmantot, lai bez jebkādas opozīcijas iegūtu vietu parlamentā, Pārstāvju palātā. Tādus pašus terminus lietoja līdzīgiem apgabaliem 18. gadsimta Īrijas parlamentā.
Vecais Sarums Viltšīrā (attēlā) bija visslavenākais kabatas rajons. No 17. gadsimta vidus līdz 1802. gadam tā piederēja Pitu ģimenei. Viens no tās parlamenta deputātiem bija premjerministrs Viljams Pits vecākais. Pitu ģimene 1802. gadā to pārdeva par 60 000 sterliņu mārciņu, kas bija daudz vairāk nekā pati zeme bija vērta.
Vēl spilgtāks piemērs bija Čārlzs Hovards, 11. Norfolkas hercogs, kurš kontrolēja vienpadsmit novadus. Ar 1832. gada Reformu likumu šādām lietām tika pielikts punkts.
Kas bija "rotten borough" un "pocket borough"?
"Rotten borough" (burtiski — "sapuvis rajons") apzīmēja vēlēšanu apgabalu ar ārkārtīgi mazu vēlētāju skaitu vai pat pilnīgi iztukšotu apdzīvotu vietu, kur joprojām bija tiesības nosūtīt deputātu(-us) uz Pārstāvju palātu. "Pocket borough" jeb "kabatas rajons" bija līdzīgs jēdziens — apgabals, kuru efektīvi kontrolēja viens patrons vai nedaudzšā cilvēku grupa, tādējādi deputāta vieta faktiski atradās viņa kabatā.
Kā tās darbojās un kāpēc tās bija problemātiskas?
Dažādos rajonos vēlēšanu tiesības noteica atšķirīgas kustības — tas varēja būt balstīts uz īpašuma vienībām (burgage), pilsētas korporācijas locekļiem, brīvpilsētniekiem vai citiem lokāliem noteikumiem. Ja vēlētāju skaits bija ļoti mazs — reizēm tikai daži cilvēki vai pat viens — patrons varēja pirkt vai ietekmēt šos balsotājus, izmantojot draudus, kukuļus vai ekonomisku atkarību. Rezultātā Pārstāvju palāta neatspoguļoja iedzīvotāju skaitu vai ekonomisko nozīmi: jaunas industriālās pilsētas (piemēram, Mancestera vai Birmingemas apkārtne) bieži bija nepārstāvētas vai pavisam maz pārstāvētas, kamēr gandrīz neapdzīvotas vietas sūtīja deputātus.
Slaveni piemēri
Par klasiskiem piemēriem uzskata Veco Sarumu Viltšīrā, kur, tā kā reālā apdzīvotība bija izzudusi, pārstāvniecība bija viegli pirkta un pārvietojama. Citas pazīstamas vietas ir Dunwich Jorkšīrā (vairākkārt applūstošas krasta izmaiņas to iztukšoja), Gatton un vēl daudzi mazi "borough" ar dažiem balsstiesīgajiem.
1832. gada Reformu likums un tā sekas
1832. gada Reformu likums (parasti saukts par 1832. gada Reform Act) bija pirmais plašākais solis pret šādu praksi. Tas:
- atņēma deputātu vietas daudziem niecīgajiem vai iztukšotajiem "rotten boroughs",
- pārdalīja sēdes uz labumu ātri augošām industriālajām pilsētām un apgabaliem,
- paplašināja vēlēšanu tiesības noteiktām īpašuma kategorijām, tādējādi palielinot vidusšķiras pārstāvniecību,
- sāka mazināt aristokrātiskās patronāžas ietekmi uz Pārstāvju palātu.
Tomēr 1832. gada reforma neaizsniedza visu: darbinieku klase (strādnieki bez īpašuma) joprojām lielākoties nebija balsstiesīga, un parlamenta ass struktūra pakāpeniski mainījās arī vēlākajos reformas aktos (1867., 1884. gados u. c.).
Ilgtermiņa nozīme
Cīņa pret "rotten boroughs" kļuva par svarīgu daļu plašākā demokrātijas un parlamentāras atbildības kustībā — tā norādīja uz nepieciešamību, lai vēlēšanu sistēma atbilstu demogrāfiskajai un ekonomiskajai realitātei. No 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma balstīšanās uz plašāku balsstiesību principu, teritoriālu pārdali un stingrāku vēlēšanu regulējumu padarīja parlamentu ievērojami reprezentatīvāku un samazināja privāto patronu ietekmi.
Saistības ar Īrijas parlamentu
Kā minēts, līdzīgs prakses modelis pastāvēja arī 18. gadsimta Īrijas parlamentā, kur daudzi mazvērsteli apgabali un pat korupcija ietekmēja pārstāvniecību. Pēc 1800. gada Apvienošanas (Act of Union) un vēlākām reformām šī sistēma Īrijā arī pakāpeniski tika mainīta.
Šīs izmaiņas palīdzēja pārvērst britu parlamentāro sistēmu no feodālas un patronāžas dominētas struktūras par modernāku, plašāk balstītu demokrātijas institūciju.
Old Sarum Viltšīrā, neapdzīvotā kalnā, kurā līdz 1832. gadam ievēlēja divus parlamenta deputātus. Džona Konstebla glezna, 1829. g.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir rotācijas vārglāze?
A: "Rotten borough" bija Apvienotās Karalistes parlamenta apgabalu veids pirms 1832. gada Reformu likuma, kad "īpašnieks" vai patrons varēja izmantot nelielu vēlēšanu apgabalu, lai bez jebkādas opozīcijas iegūtu vietu parlamentā, Pārstāvju palātā.
K: Kas bija 1832. gada Reformu likums?
A: 1832. gada Reformu akts bija Apvienotajā Karalistē pieņemts likums, ar kuru tika izbeigta "bojāgājušo rajonu" izmantošana, kad "īpašnieks" vai patrons varēja izmantot nelielu elektorātu, lai bez jebkādas opozīcijas iegūtu vietu parlamentā Pārstāvju palātā.
Jautājums: Ar ko bija bēdīgi slavens Old Sarums Viltšīrā?
A: Old Sarums Viltšīrā bija visplašāk slavenais kabatas apgabals. No 17. gadsimta vidus līdz 1802. gadam tā piederēja Pitu ģimenei. Viens no tās parlamenta deputātiem bija premjerministrs Viljams Pits vecākais.
J: Kam piederēja Old Sarum Viltšīrā?
A: Old Sarum Viltšīrā no 17. gadsimta vidus līdz 1802. gadam piederēja Pitu ģimenei.
J: Par cik Pitu ģimene pārdeva Old Sarum Viltšīrā?
A: 1802. gadā Pitu ģimene pārdeva Old Sarum Viltšīrā par 60 000 sterliņu mārciņu, kas bija daudz vairāk nekā pati zeme bija vērta.
J: Kas bija Čārlzs Hovards, 11. Norfolkas hercogs?
A: Čārlzs Hovards, 11. Norfolkas hercogs, bija vēl spilgtāks sapuvušu novadu īpašnieku piemērs nekā Pitu ģimene, jo viņš kontrolēja vienpadsmit novadus.
J: Kādi līdzīgi termini tika lietoti 18. gadsimta Īrijas parlamentā, lai apzīmētu sapuvušās pašvaldības?
A: 18. gadsimta Īrijas parlamentā tika lietoti tādi paši termini, kas apzīmēja līdzīgas apkaimes.
Meklēt