Svētā Valpurga: angļu misionāre (ap 710–779), kanonizācija un Valpurģu nakts
Svētā Valpurga — angļu misionāre, kanonizācija 870. gadā un Valpurģu nakts: stāsts par svēto, viduslaiku tradīcijām, folkloru un maija priekšvakara svinībām.
Svētā Valpurga jeb Valburga (senangļu: Wealdburg; ap 710. gadu – 777. vai 779. gada 25. februāris), rakstīta arī Valderburg vai Guibor, bija angļu misionāre Franku impērijā. Viņu par svēto kanonizēja (pasludināja par svēto) pāvests Adrians II ap 870. gada 1. maijā. Valpurga tiek pieminēta kā nozīmīga misionāre un klostermāte, kuru pēc nāves godāja daudzās vācu un ziemeļeiropas baznīcās.
Biogrāfija
Pēc tradīcijas Valpurga dzimusi Anglijā, iespējams, Vestseksas aristokrātu ģimenē. Viņas brāļi bija svētie Vilibalts un Vinibalds, abi pazīstami kā misijas darbinieki. Valpurga saņēma klostera audzināšanu un izglītību, un vēlāk devās uz kontinentu, lai iesaistītos kristīgās evaņģelizācijas darbā Franku valstīs. Viņa ilgu laiku vadīja klosteri Heidenheimā (reģionā, kas mūsdienās atrodas Dienvidvācijā), kur bija par abatesi un rūpējās par mūķeņu kopienas garīgo un saimniecisko dzīvi.
Kults, brīnumi un relikvijas
Valpurgas kults ātri izplatījās pēc viņas nāves. Viņai piešķīra vairākus brīnumainus izglābšanas stāstus — it īpaši dziedināšanu no slimībām un izraidīšanu ļaunuma spēkiem —, tāpēc ticīgie meklēja viņas starpniecību gan ikdienas vajadzībās, gan smagos gadījumos. Pēc leģendām, viņas kaps dodot eļļaino šķidrumu ar dziedinošām īpašībām, kuru ticīgie izmantojuši kā svētumu vai ziedojumu līdzekli.
Ap 870. gadu, pēc svētuma reputācijas nostiprināšanās, notika viņas relikviju translācija (pārvietošana uz citu dievnamu), un to svinības notika 1. maijā — dienā, kas vēlāk tika saistīta ar viņas piemiņu. Valpurgas relikvijas un piemiņas godināšanas vietas kļuva par nozīmīgiem svētceļojumu punktiem, īpaši Dienvidvācijā un apkārtnē.
Kanonizācija
Oficiālā kanonizācija, kuru pieskaita pāvestam Adrianam II, notika ap 870. gadu. Tā nostiprināja viņas statusu Romas baznīcā un veicināja plašāku kulta izplatīšanos. Viduslaikos — īpaši 11. gadsimtā, kad Valpurģu nakts ieguva lielāku nozīmi — baznīcas un vietējo ietekmīgāko garīdznieku atbalsts deva impulsu valsts un tautas svinībām.
Piķa dienas un tautas tradīcijas — Valpurģu nakts
1. maijs ir saistīts gan ar Valpurgas relikviju translāciju, gan ar pavasara svinībām. Valpurģu nakts ir 29. aprīļa un 30. aprīļa vakars — Maija dienas priekšvakars —, ko folklorā Eiropā svin ar ugunskuriem, deju un dažādām tautas izdarībām. Šīs svinības apvieno senākas pavasara un agrārās tradīcijas ar kristīgām piemiņas praksēm; vietām tās ieguvušas arī gaišākus un populārākus elementus (piem., maija laugu svinēšana, dziesmas, rituāli pret ļaunumu).
Viduslaikos šīs paražas dažviet tika kristianizētas vai pārvērstas par baznīcas piemiņas daļu — tā radās sinerģija starp svētā piemiņu un tautas pavasara rituāliem. Mūsdienās Valpurģu nakts ir pazīstama gan kā tautas folkloras notikums, gan kā simbolisks pavasara svinības vakars daudzviet Centrālajā un Ziemeļeiropā.
Ikonogrāfija un patronāts
Svētā Valpurga tradicionāli attēlota kā mūķene, bieži vien ar grāmatu vai misionāra atribūtiem (nūja, dievnama mazs attēlojums), reizēm arī ar relikvijām. Viņa tiek uzrunāta kā aizbildne pret dažām slimībām (piem., trakumsērgu) un ļaunām ietekmēm; vietējās tautas ticējumos viņai piedēvē aizsargājošu spēku lauksaimniecībā un māju sargāšanā.
Valpurgas kults ir labākais piemērs tam, kā svētie viduslaikos savienoja kristīgās misijas darbu ar reģionālām tautas parašām, radot ilgstošu garīgu un kultūras mantojumu, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Statuja Contern baznīcā
Dzīve
Kopā ar saviem brāļiem, svēto Villibaldu un svēto Vinibaldu, viņa devās uz Franciju (tagadējā Virtemberga un Frankonija), lai palīdzētu savam tēvocim, svētajam Bonifācijam, evaņģelizēt vāciešus. Viņu izglītoja mūķenes no Vinbornas abatijas Dorsetas štatā, kur viņa pavadīja divdesmit sešus gadus. Pateicoties stingrajai izglītībai, viņa vēlāk spēja uzrakstīt svētā Vinibalda biogrāfiju un aprakstu latīņu valodā par svētā Villibala ceļojumiem Palestīnā. Viņa bieži tiek uzskatīta par pirmo Anglijas un Vācijas rakstnieci.
Viņa kļuva par mūķeni un dzīvoja Heidenheimas am Hahnenkamm dubultkungu klosterī netālu no Eihštates, ko dibināja viņas brālis Villibalds. Pēc viņa nāves 751. gadā viņa kļuva par abatisti. Valburga nomira 777. vai 779. gada 25. februārī un tika apglabāta Heidenheimā. gadsimta 870. gados viņas mirstīgās atliekas pārveda uz Eihštati.
Eihštatē viņas kaulus ielika akmeņainā bedrē sienā. No kauliem sāka izdalīties brīnumaini ārstnieciska eļļa. Tas lika cilvēkiem nākt pie viņas svētvietas.
Agrākais Valpurgas attēls ir no 11. gadsimta sākuma. Tas ir no Ķelnē tapušā Hitdas kodeksa. Tajā viņa attēlota, turot rokās stilizētus labības stiebrus. Graudus var uzskatīt par piemēru tam, kā kristīgā svētā (Valpurga) pārņēma kādu senāku pagānisku jēdzienu, šajā gadījumā - Graudu māti.
Valpurga ir Eihštates, Antverpenes, Oudenaardes, Vērnes, Groningenas, Zutfenas un citu zemo zemju pilsētu patronese.
1641. gadā uzceltā Sint-Walburgakerk bija Briges jezuītu baznīca.
Meklēt