Samariešu Pentatēha — Samariešu Tora, vēsture un atšķirības
Samariešu Pentatēhā jeb Samariešu Tora ir samariešu kopienas kanoniska versija piecām Mozus grāmatām. Tā atšķiras no masoretiskā hebreju teksta un no grieķu Septuagintas un darbojas kā pamats samariešu reliģiskajai dzīvei un identitātei. Samariešu teksta tradīcija izveidojās kopš senām laikmetu sadursmēm starp Samārijas iedzīvotājiem un Jūdas izraēliešiem; mūsdienu pētniecība parasti lokalizē kristalizēšanos kā atšķirīgu tekstu tradīciju senajā periodā (aptuveni 2.–1. gs. p.m.ē.), lai gan saglabātie rokraksti datējas vēlāk.
Vēsturiskais konteksts
Samarieši ir senas kopienas atzars, kas sevi identificē ar Izraēla kopaudzību un kā atšķirīgu reliģisku centru uzsver Jozua un Jeruzalemes laiku stāstus citā interpretācijā. Viņu kanoniskā uzmanība ir pievērsta piecām Mozus grāmatām jeb Torai (Tores versija). Galvenā teoloģiskā atšķirība pret jūdu tradīciju ir svētās vietas interpretācija: samarieši par galveno dievbijības vietu atzīst Nablusas tuvumā esošo Gerizimu, nevis Jeruzalemi.
Teksta raksturs un galvenās atšķirības
Samariešu Pentatēhā satur daudzviet tikai nelielas redakcijas atšķirības no masoretiskā teksta (piemēram, ģenealoģiju vecumi, vārdu formas), bet ir arī būtiskas teoloģiskas un rituālas variācijas. Piemēram:
- Dažas normas un tiesību paskaidrojumos par ģimenes kārtību un laulībām teksta varianti var atšķirties — kā minēts sākotnējā tekstā, ir lasījumi, kuros uzsvērta uzturēšanās pie vienas sievas (skat. Lv 18:18 kontekstus dažādās tradīcijās).
- Samariešu tekstā atsevišķos pantos iekļauta atsauce uz Gerizimu kā izvēlēto lūgšanas un upurēšanas vietu; tas ietekmē sabiedrisko rituālu praksi, piemēram, Pasā svinības uz Gerizima.
- Ir arī leksiskas un teikumu struktūras atšķirības, kuras dažkārt atbilst lasījumiem, kas atrasti Nāves jūras rokrakstos, — tas padara Samariešu Pentatēhu nozīmīgu avotu bībeles teksta attīstības izpētē.
Abishas svītru saraksts un manuskripti
Īpaša nozīme samariešu kopienas iekšienē tiek piešķirta Abishas svītru sarakstam, kuru sinagogā Nablusā tradicionāli izmanto liturģijā. Samariešu tradīcija saka, ka šo svītu sastādījis Ābišua, Ārona mazmazdēls, neilgi pēc ieiešanas Kanaānā Jozua vadībā. Šī leģenda nodrošina teksta šķietamu senumu un autoritāti kopienas acīs.
Tomēr modernā palaeogrāfija un rokrakstu datēšana rāda, ka saglabātie fizikālie manuskripti, ieskaitot daudzus slavenos svītru ruļļus, bieži vien datējas ar viduslaiku rokrakstiem (vairumā no 12. gadsimta CE un vēlāk). Tas nenozīmē, ka tekstu tradīcija sākusi pastāvēt tikai tad — tas liecina, ka manuskriptu materiālais mantojums nāk no vēlākām kopijām, kuru saturā saglabājušies daudz senāki lasījumi.
Samariešu Pentatēhas nozīme mūsdienu pētniecībā
Zinātnieki izmanto Samariešu Pentatēhu, lai saprastu Bībeles teksta vēsturi, tekstuālo variāciju ģeogrāfiskās un laika robežas, kā arī lai rekonstruētu agrākas lasījumu formas. Daži no Nāves jūras manuskriptiem satur lasījumus, kas ir līdzīgi samariešu lasījumiem, kas sniedz svarīgus pierādījumus par to, ka Bībeles tekstu daudzveidība pastāvēja jau pirms masoretiskā standartizēšanas.
Samariešu reliģiskā prakse un Pentatēha loma
Praktiski visi samariešu rituāli, likumi un kopienas organizācija balstās uz viņu Pentatēhu. To lasa sinagogās, to izmanto priesteri rituālos jautājumos, un tas ir galvenais teksts mācībai. Samariešu liturģija, svētku kārtība (piem., Pasā) un tēma par kultiskās vietas izvēli joprojām atšķir viņus no jūdu praksēm.
Valoda, raksts un saglabāšanās
Samariešu Tora galvenokārt saglabāta hebraiskā valodā, taču rakstībā tiek lietots īpašs samariešu alfabēts, kas atšķiras no kvadrātveida masoretu ciparialfabēta. Tas ir vēl viens redzams atšķirības elements un noderīga iezīme, pētot teksta transmisiju un lokālās rakstu tradīcijas.
Kopumā Samariešu Pentatēhā ir svarīgs avots gan reliģiskajā dzīvē nelielas, taču historiski nozīmīgas kopienas, gan akadēmiskajā izpētē, jo tas demonstrē, kā Toras teksts var attīstīties dažādās kopienās un kā senās lasījumu tradīcijas var saglabāt variants, kas reizēm sakrīt ar atradumiem, piemēram, Nāves jūras rokrakstos.
Samariešu augstais priesteris un Vecā Pentatēhija, 1905
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Samariešu Pentatēhs?
A: Samariešu Pentatēhā ir īpaša Toras versija, ko izmantoja samarieši. Tajā ir pirmās piecas Mozus grāmatas jeb Tora.
J: Kad tas tika izveidots?
A: Jaunākais datums, kad tas tika izveidots, ir 127. gads pirms mūsu ēras, kad Jeruzalemes Templis tika nopostīts un samarieši atdalījās no citām Tempļa grupām.
J: Kāpēc zinātnieki izmanto šo versiju?
A: Zinātnieki izmanto šo versiju, ja viņi vēlas atrast vārdu nozīmi oriģinālajā Pentatēhā vai ja viņi vēlas uzzināt par dažādu Bībeles versiju vēsturi.
J: Vai ir kādas atšķirības starp šo un citām versijām?
A: Jā, dažas atšķirības ir nelielas, piemēram, ģenealoģijā minēto cilvēku vecums, bet citas ir būtiskas, piemēram, bauslis par to, ka drīkst būt tikai viena sieva, kas parādās samariešu tekstā, bet ne citās versijās.
J: Kāda nozīme ir Abisas svītru tekstam samariešiem?
A.: Abišas svītrakstam ir īpaša nozīme samariešiem, jo tas tiek izmantots viņu sinagogā Nablusā, un viņi apgalvo, ka to sarakstījis Ārona mazmazdēls Abišua trīspadsmit gadus pēc ieiešanas Izraēla zemē Jozua vadībā.
Jautājums: Cik vecs ir Abišas svītru rullis, kā uzskata mūsdienu zinātnieki?
A: Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka senākie teksti Abišas riteklī datējami ar 12. gadsimtu pēc mūsu ēras.
