Niršana ar akvalangu

Vēsture

1600. gadā tika nolaists ūdenslīdēju zvans, kurā bija iesprostots gaiss. Ūdenslīdēju zvans ir kā liels, smags, otrādi apgriezts spainis, kas, nolaižot ūdenī, satur gaisu. Ūdenslīdējs elpoja šo gaisu un peldēja iekšā un ārā no zvana, lai strādātu, līdz gaiss kļuva slikts. Vēlāk svaigs gaiss tika sūknēts uz ūdenslīdēju zvanu pa šļūteni, lai nirējs varētu tajā uzturēties ilgāk.

Pirmajos ūdenslīdēju tērpos izmantoja smagu vara ūdenslīdēju ķiveri ar logiem un šļūteni no gaisa sūkņa. Ķivere bija piestiprināta pie ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmētelis. Ūdenslīdēji valkāja smagas vestes un staigāja pa jūras dibenu, jo peldēt nebija droši. Gaisa šļūtene sūtīja gaisu uz ķiveri no sūkņa, kas atradās uz sauszemes vai uz laivas virs ūdenslīdēja. Gaiss cauri ķiverei caur vārstu izplūda ūdenī, un nirējs elpoja no ķivē esošā gaisa. Šādā veidā tika izšķiests daudz gaisa, bet nebija iespējams piegādāt gaisu tikai tad, kad tas nirējam bija nepieciešams. To sauc par brīvās plūsmas sistēmu.

Žaks Kusto bija francūzis, kurš izstrādāja vairākas svarīgas akvalanga sistēmas daļas un padarīja to noderīgu. Viena no sastāvdaļām bija labāks regulators, kas gaisu sūta tikai tad, kad nirējs ieelpo. Tas ļāva nirējiem ar vienu tvertni aizpeldēt tālāk. Tas tika izgatavots ar iemuti uz gumijas šļūtenes, tāpēc nebija nepieciešama smaga ķivere. Tas bija pietiekami viegls, lai to varētu lietot ar spuras un viegli peldēt. Viņš arī uzņēma daudzas zemūdens filmas un parādīja cilvēkiem, kas atrodas zem ūdens un kāpēc tas ir jāaizsargā.

Kopš Kusto laikiem akvalanga aprīkojums ir uzlabots, lai padarītu to drošāku un vieglāk lietojamu.

Aprīkojums

• Ūdenslīdaku tvertne (viena vai vairākas), kas satur gaisu. Lielākajai daļai niršanu izmanto parastu saspiestu gaisu, bet garāku niršanu laikā var izmantot gaisa maisījumu ar lielāku skābekļa daudzumu, ko sauc par nitroksu, lai izvairītos no dekompresijas slimības, ko dēvē arī par "saliekšanos" (sāpīga vai nāvējoša problēma, kas rodas, pārāk ātri izkāpjot uz ūdens). Tvertne ir piestiprināta pie nirēja ar siksnu, kas bieži vien ir daļa no BCD. Dziļāku niršanu gadījumā var izmantot hēliju saturošu elpošanas gāzi, lai novērstu slāpekļa narkozi, kas var izraisīt nirēja uzvedību kā dzērumā un ir bīstama.
• Regulators gaisa iepludināšanai no tvertnes. Tas samazina no tvertnes izplūstošā gaisa spiedienu. Tas pielāgo gaisa spiedienu ūdens spiedienam ap nirēju, lai viņš varētu viegli elpot jebkurā drošā dziļumā. Ir arī gaisa spiediena mērītājs, kas parāda, cik daudz gaisa ir palicis tvertnē.
• BCD (peldspējas kontroles ierīce), lai kontrolētu, vai nirējs peld vai grimst. Nirējs var pievienot gaisu ar piepūšanas vārstu vai izņemt gaisu, atverot izplūdes vārstu. Nirēji var nēsāt arī atsvarus, lai neļautu sev peldēt uz augšu, ja viņu niršanas tērps ir pārāk peldspējīgs. BCD ļauj nirējam regulēt peldspēju, lai viņš varētu būt neitrāls (peldēt uz vietas) vēlamajā dziļumā. Ja nirējs peld uz augšu, gaiss BCD izplešas, jo ūdens spiediens ir mazāks, un nirējam ir jāizlaiž daļa gaisa vai jāizpeld uz ūdens virsmas. Ja nirējs peld uz leju, gaiss saspiežas, un nirējam jāielaiž vairāk gaisa vai jānolaižas uz grunts, tāpēc nirējam rūpīgi jākontrolē, cik daudz gaisa ir BCD, kad vien mainās dziļums.
• Dziļuma mērītājs, lai zinātu, cik dziļi viņi atrodas, un var būt pulkstenis, kas rāda laiku, vai niršanas dators, kas rāda, cik lēni viņiem jānolaižas, lai izvairītos no dekompresijas slimības. Droša niršana ir atkarīga no tā, cik ilgi un cik dziļi nirējs nirst un cik ilgs laiks ir pagājis kopš pēdējās niršanas.
• Lielākā daļa nirēju nēsā niršanas tērpu, lai uzturētu siltumu. Parasti tas ir hidrotērps, kas izgatavots no putuplasta gumijas, bet aukstākā ūdenī var izmantot arī sauso hidrotērpu.
• Nirēji nēsā masku, lai redzētu caur to, jo cilvēka acs ūdenī nespēj pareizi fokusēties.
• Peldspalvas nēsā uz kājām, lai labāk peldētu.
• Peldot ar seju uz leju, elpošanai virspusē var izmantot snorkelu.

Sertifikācija

Nirēji saskaras ar briesmām, kas var viņus ievainot vai nogalināt, ja viņi nezina, kā rīkoties. Viņi var izlietot visu gaisu, saslimt ar dekompresijas slimību vai slāpekļa narkozēm. Cilvēkam ir jābūt apmācītam, kā lietot aprīkojumu un droši nirt. Kad viņi pierāda, ka prot droši nirt, viņi saņem sertifikācijas karti. Lielākā organizācija, kas sertificē nirējus, ir PADI - Profesionālā niršanas instruktoru asociācija, taču atkarībā no valsts ir arī daudzas citas. Dažās tūrisma vietās ir īsi kursi bez sertifikācijas, un tad instruktors vada nirēju seklā niršanā, un tas viss notiek vienas dienas laikā.

Īpašu apdraudējumu dēļ ir paredzētas padziļinātas nodarbības, piemēram, niršanai zemūdens kuģu vraku tuvumā, niršanai alās un dziļi (vairāk nekā 60 pēdas jeb 18 metri).

Saistītās lapas

• freediving - niršana bez akvalanga (aizturot elpu). Niršanas aprīkojumu bieži izmanto freedivingā. Sertifikāts nav nepieciešams, bet tas tomēr var būt bīstami.