Niršana ar akvalangu (scuba) — definīcija, aprīkojums un drošība

Niršana ar akvalangu ir aktivitāte, kurā cilvēki (saukti par "akvalangistiem" vai vienkārši "nirējiem") var ilgstoši peldēt zem ūdens, izmantojot tvertni, kas piepildīta ar saspiestu gaisu. Tvertne ir liels metāla cilindrs, kas izgatavots no tērauda vai alumīnija.

Vārds scuba ir akronīms no Self-Contained Underwater Breathing Apparatus (autonomie zemūdens elpošanas aparāti).

Kas ir niršana ar akvalangu — īsi

Niršana ar akvalangu ļauj cilvēkam elpot zem ūdens, izmantojot elpošanas aparātu (akvalangu), kas sastāv no drošības tvertnes ar gāzi, regulatora, kas piegādā elpošanas gaisu pareizā spiedienā, un piederumiem, kas nodrošina peldošanos, orientēšanos un siltumu. Tas ir gan vaļasprieks, gan profesionāla nodarbe (zinātnes, glābšanas, militārie darbi).

Galvenais aprīkojums

  • Tvertne (cilindrs) — parasti izgatavota no tērauda vai alumīnija. Tvertnes satur saspiestu gaisu vai citus gāzu maisījumus; tām jāveic regulāras pārbaudes un hidrotestēšana.
  • Regulators — samazina tvertnes spiedienu līdz elpošanai piemērotam spiedienam; parasti ir pirmais un otrais posms, kā arī rezerves mutesgabals (octopus).
  • BCD (Buoyancy Control Device) — veste vai josta ar iespējamu piepūšanas/iztukšošanas sistēmu, lai kontrolētu peldošanos un vertikālo pozīciju ūdenī.
  • Spiediena indikators un dators — spiediena manometrs rāda atlikušā gaisa daudzumu; niršanas dators aprēķina dziļumu, laiku un azotu uzkrāšanos, palīdz plānot dekompresiju.
  • Maska, elpošanas caurule (snorkelis) un spuras — maska nodrošina redzamību, snorkelis palīdz virsmas elpošanai, spuras uzlabo kustību efektivitāti.
  • Siltuma aizsardzība — wetsuit vai drysuit atkarībā no ūdens temperatūras.
  • Svars — nodrošina pareizu peldošanos; jāsabalansē ar BCD un apģērbu.
  • Dienas un drošības piederumi — virsmas signālplūme (SMB), svilpe, lukturis, nazis vai šķēres, rezerves spraudnis (rezerves mutesgabals).

Gāzes un maisījumi

No tvertnes parasti lieto sausu vai kompresētu atmosfērisko gaisu. Ir arī speciālie maisījumi:

  • Nitrox (Enriched Air) — paaugstināts skābekļa saturs (piem., 32% O2), ļauj ilgāku bezdekompresijas laiku mazākos dziļumos, taču prasa apmācību.
  • Trimix, heliox — satur slāpekļa aizvietotājus vai heliju, izmanto dziļākai niršanai un profesionālajā dekompresijā.

Apmācība un sertifikācija

Niršana prasa apmācību, kas ietver teoriju, baseina vai nodarbību apstākļus un atvērtā ūdens nodarbības ar instruktora uzraudzību. Biežākās sertifikācijas organizācijas ir, piemēram, PADI, SSI, CMAS u.c. Iepazīstoties ar līmeņiem:

  • Open Water / iesācēja kurss — parasti ļauj nirēt līdz ~18 m ar partneri.
  • Advanced / papildu kurss — sniedz prasmes līdz ~30 m un īpašas disciplīnās (dziļuma, navigācijas, smagumu kontroles).
  • Speciālistu kursi — nitroks, dziļuma niršana, avāriju menedžments, glābšana utt.

Drošība un riski

Niršana ir droša, ja tiek ievēroti noteikumi un apmācība. Galvenie riski:

  • Dekompresijas slimība (the bends) — rodas, ja ātri samazinās spiediens, nogrimst šķidrumos izšķīdušie gāzu burbuļi asinīs/udos. Profilakse: nelietot ātru ascenci, sekot niršanas datoram un dekompresijas tabulām.
  • Skābekļa toksicitāte — risks pie augsta skābekļa spiediena; jāievēro materiālu un gāzu limits.
  • Barotraumas — spiediena izraisīti ievainojumi ausīm, sinusiem, plaušām; jāveic vienmērīga vienmērīga temperatūras izlīdzināšana (equalize).
  • Otrādi elpošanas aprīkojuma darbības traucējumi — regulators var aizsalt, noplūst vai piepumpēt gaisu; jāapgūst rezerves aprīkojuma izmantošana un ātrā reakcija.
  • Apžilbināšana, izkrišana no aprīkojuma, orientācijas zudums — svarīgi ir peldēt kopā ar partneri (buddy system) un izmantot norādes / kompasu.

Galvenās drošības prakses

  • Buddy system — niršana kopā ar partneri, regulāri pārbaudīt viens otra aprīkojumu un gaisa līmeni.
  • Pirmsniršanas pārbaude — pārbaudīt regulatoru, BCD, spiedienu tvertnē, masku, spuras un citas ierīces pirms ienirt.
  • Dziļuma un laika ierobežojumi — ievērot savu sertifikācijas līmeni un niršanas plānu; nezini – pajautā instruktoram.
  • Lēna un kontrolēta ascense — parasti ne ātrāk par 9–18 m/min; ieteicams veikt drošības pieturu (safety stop) pie 3–5 m uz 3 minūtēm.
  • Neblondo alkoholu vai narkotikas pirms niršanas — ietekmē spriestspēju un reakcijas spējas.

Medicīna un veselība

Pirms uzsākt apmācību vai regulāru niršanu ieteicams medicīnisks izmeklējums, īpaši, ja ir sirds, plaušu, neiroloģiskas problēmas vai smagas alerģijas. Ja ir saaukstēšanās vai deguna blakusdobumu nosprostojums, atceliet niršanu — equalize var būt apgrūtināts.

Aprīkojuma apkope

  • Regulāri pārbaudīt un servisēt regulatorus saskaņā ar ražotāja norādījumiem.
  • Tvertnes jāveic vizuāla pārbaude un hidrotestēšana noteiktos intervālos (valsts/ražotāja prasības atšķiras).
  • Pēc sālsūdens niršanas noskalot aprīkojumu saldūdenī un žāvēt sausā vietā, prom no tiešiem saules stariem.

Vide un ētika

Nirējam jārespektē zemūdens vide: nešķērsojiet koraļļus, neturiet dzīvniekus, neizņemiet augus vai dzīvniekus, neradiet lieku dūmakaini mākoņu no spuru sitieniem. Izmantojiet pieeju, kas samazina negatīvo ietekmi uz jūras dzīvi.

Ja notiek avārija

  • Pārbaudiet partneri, nodrošiniet elpošanu ar rezerves mutesgabalu, ja nepieciešams.
  • Saglabājiet mieru un veiciet kontrolētu ascensi, ja iespējams.
  • Ja ir simptomi, kas var liecināt par dekompresijas slimību (pārmērīgas sāpes locītavās, nogurums, reibonis, elpas trūkums, ādas izsitumi), nekavējoties nodrošiniet skābekļa devu virs ūdens un meklējiet medicīnisko palīdzību ar piekļuvi hiperbariskajai terapijai.

Kopsavilkums

Niršana ar akvalangu ir aizraujoša un pieejama aktivitāte, taču prasa pienācīgu apmācību, atbilstošu aprīkojumu un disciplīnu. Pareiza plānošana, regulara aprīkojuma apkope un uzmanība drošības noteikumiem ievērojami samazina risku un ļauj droši izbaudīt zemūdens pasauli.

Akvalangisti vēro zivis un koraļļusZoom
Akvalangisti vēro zivis un koraļļus

Vēsture

1600. gadā tika nolaists ūdenslīdēju zvans, kurā bija iesprostots gaiss. Ūdenslīdēju zvans ir kā liels, smags, otrādi apgriezts spainis, kas, nolaižot ūdenī, satur gaisu. Ūdenslīdējs elpoja šo gaisu un peldēja iekšā un ārā no zvana, lai strādātu, līdz gaiss kļuva slikts. Vēlāk svaigs gaiss tika sūknēts uz ūdenslīdēju zvanu pa šļūteni, lai nirējs varētu tajā uzturēties ilgāk.

Pirmajos ūdenslīdēju tērpos izmantoja smagu vara ūdenslīdēju ķiveri ar logiem un šļūteni no gaisa sūkņa. Ķivere bija piestiprināta pie ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmēteliska ūdensmētelis. Ūdenslīdēji valkāja smagas vestes un staigāja pa jūras dibenu, jo peldēt nebija droši. Gaisa šļūtene sūtīja gaisu uz ķiveri no sūkņa, kas atradās uz sauszemes vai uz laivas virs ūdenslīdēja. Gaiss cauri ķiverei caur vārstu izplūda ūdenī, un nirējs elpoja no ķivē esošā gaisa. Šādā veidā tika izšķiests daudz gaisa, bet nebija iespējams piegādāt gaisu tikai tad, kad tas nirējam bija nepieciešams. To sauc par brīvās plūsmas sistēmu.

Žaks Kusto bija francūzis, kurš izstrādāja vairākas svarīgas akvalanga sistēmas daļas un padarīja to noderīgu. Viena no sastāvdaļām bija labāks regulators, kas gaisu sūta tikai tad, kad nirējs ieelpo. Tas ļāva nirējiem ar vienu tvertni aizpeldēt tālāk. Tas tika izgatavots ar iemuti uz gumijas šļūtenes, tāpēc nebija nepieciešama smaga ķivere. Tas bija pietiekami viegls, lai to varētu lietot ar spuras un viegli peldēt. Viņš arī uzņēma daudzas zemūdens filmas un parādīja cilvēkiem, kas atrodas zem ūdens un kāpēc tas ir jāaizsargā.

Kopš Kusto laikiem akvalanga aprīkojums ir uzlabots, lai padarītu to drošāku un vieglāk lietojamu.

Aprīkojums

  • Ūdenslīdaku tvertne (viena vai vairākas), kas satur gaisu. Lielākajai daļai niršanu izmanto parastu saspiestu gaisu, bet garāku niršanu laikā var izmantot gaisa maisījumu ar lielāku skābekļa daudzumu, ko sauc par nitroksu, lai izvairītos no dekompresijas slimības, ko dēvē arī par "saliekšanos" (sāpīga vai nāvējoša problēma, kas rodas, pārāk ātri izkāpjot uz ūdens). Tvertne ir piestiprināta pie nirēja ar siksnu, kas bieži vien ir daļa no BCD. Dziļāku niršanu gadījumā var izmantot hēliju saturošu elpošanas gāzi, lai novērstu slāpekļa narkozi, kas var izraisīt nirēja uzvedību kā dzērumā un ir bīstama.
  • Regulators gaisa iepludināšanai no tvertnes. Tas samazina no tvertnes izplūstošā gaisa spiedienu. Tas pielāgo gaisa spiedienu ūdens spiedienam ap nirēju, lai viņš varētu viegli elpot jebkurā drošā dziļumā. Ir arī gaisa spiediena mērītājs, kas parāda, cik daudz gaisa ir palicis tvertnē.
  • BCD (peldspējas kontroles ierīce), lai kontrolētu, vai nirējs peld vai grimst. Nirējs var pievienot gaisu ar piepūšanas vārstu vai izņemt gaisu, atverot izplūdes vārstu. Nirēji var nēsāt arī atsvarus, lai neļautu sev peldēt uz augšu, ja viņu niršanas tērps ir pārāk peldspējīgs. BCD ļauj nirējam regulēt peldspēju, lai viņš varētu būt neitrāls (peldēt uz vietas) vēlamajā dziļumā. Ja nirējs peld uz augšu, gaiss BCD izplešas, jo ūdens spiediens ir mazāks, un nirējam ir jāizlaiž daļa gaisa vai jāizpeld uz ūdens virsmas. Ja nirējs peld uz leju, gaiss saspiežas, un nirējam jāielaiž vairāk gaisa vai jānolaižas uz grunts, tāpēc nirējam rūpīgi jākontrolē, cik daudz gaisa ir BCD, kad vien mainās dziļums.
  • Dziļuma mērītājs, lai zinātu, cik dziļi viņi atrodas, un var būt pulkstenis, kas rāda laiku, vai niršanas dators, kas rāda, cik lēni viņiem jānolaižas, lai izvairītos no dekompresijas slimības. Droša niršana ir atkarīga no tā, cik ilgi un cik dziļi nirējs nirst un cik ilgs laiks ir pagājis kopš pēdējās niršanas.
  • Lielākā daļa nirēju nēsā niršanas tērpu, lai uzturētu siltumu. Parasti tas ir hidrotērps, kas izgatavots no putuplasta gumijas, bet aukstākā ūdenī var izmantot arī sauso hidrotērpu.
  • Nirēji nēsā masku, lai redzētu caur to, jo cilvēka acs ūdenī nespēj pareizi fokusēties.
  • Peldspalvas nēsā uz kājām, lai labāk peldētu.
  • Peldot ar seju uz leju, elpošanai virspusē var izmantot snorkelu.

Sertifikācija

Nirēji saskaras ar briesmām, kas var viņus ievainot vai nogalināt, ja viņi nezina, kā rīkoties. Viņi var izlietot visu gaisu, saslimt ar dekompresijas slimību vai slāpekļa narkozēm. Cilvēkam ir jābūt apmācītam, kā lietot aprīkojumu un droši nirt. Kad viņi pierāda, ka prot droši nirt, viņi saņem sertifikācijas karti. Lielākā organizācija, kas sertificē nirējus, ir PADI - Profesionālā niršanas instruktoru asociācija, taču atkarībā no valsts ir arī daudzas citas. Dažās tūrisma vietās ir īsi kursi bez sertifikācijas, un tad instruktors vada nirēju seklā niršanā, un tas viss notiek vienas dienas laikā.

Īpašu apdraudējumu dēļ ir paredzētas padziļinātas nodarbības, piemēram, niršanai zemūdens kuģu vraku tuvumā, niršanai alās un dziļi (vairāk nekā 60 pēdas jeb 18 metri).

Saistītās lapas

  • freediving - niršana bez akvalanga (aizturot elpu). Niršanas aprīkojumu bieži izmanto freedivingā. Sertifikāts nav nepieciešams, bet tas tomēr var būt bīstami.

AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3