Seldžuku arhitektūra: vēsture, stili un ietekme Anatolijā un Tuvajos Austrumos

Seldžuku arhitektūra ir nosaukums arhitektūrai, kas celta laikā, kad lielāko daļu Tuvo Austrumu un Anatolijas teritorijas pārvaldīja seldžuki. Tas bija no 11. līdz 13. gadsimtam. Pēc 11. gadsimta no Lielās Seldžuku impērijas izkļuva Rumas seldžuki, kas attīstīja savu arhitektūru. Viņu galvaspilsēta bija Konja. Viņus ietekmēja un iedvesmoja armēņi, bizantieši un persieši.

Vēsturiskais konteksts

Seldžuku arhitektūra attīstījās laikā, kad turku cilšu valdošā elite pārvietojās no Centrālās Āzijas uz Persiju un Anatoliju. Politiskās pārmaiņas — īpaši Saljūku Rūmas (Rums) valsts izveidošanās pēc Manzikerta kaujas — radīja apstākļus plašiem būvniecības programmu cikliem: mošejas, medresas, karavansērijas, hospitāļi un pilskalni‑kompleksi (külliye). Vietējie amatnieki un pieejamie materiāli savijās ar persiešu, armēņu un bizantiešu tradīcijām, radot raksturīgu, hibrīdu stilu.

Galvenie arhitektūras veidi un funkcionālie tipi

Mošejas — lūgšanu telpas ar orientāciju uz Meku, bieži iekļāva kupolu pār mihrabu vai neregulāru daudzkupolu plānojumu.
Medresas — reliģiskās un akadēmiskās skolas ar centrālo pagalmu, studentu istabām un monumentālām ieejām.
Karavansērijas (han) — ceļotāju un preču apmešanās vietas gar tirdzniecības ceļiem; raksturīgs iekšējais pagalms, stalli un biezas aizsargmūri.
Külliye (sociālās kompleksas) — mošeja kopā ar hospitāli (darüşşifa), medresu, vannām un labdarības ēkām.
Hospitāļi un pārvaldes ēkas — sabiedriskas funkcijas, kas bieži tika integrētas ar reliģiskām ēkām.

Riska un estētikas iezīmes

Monumentālas ieejas (piroškts / pishtaq) — dekorētas portāles ar dziļu nišu, muqarnas (stalaktītu ornamentika) un iespiestu ornamentu laukiem.
Akustiskie un konstrukcijas elementi — kupoli, arkas, pārejas no kvadrāta uz kupolu ar pendentīvām vai siju riskiem; vietām redzamas skaidu un ķieģeļu kombinācijas.
Materiāli — plaši izmantots apstrādāts akmens, dažkārt arī ķieģelis; reģionā izmantoja vietējo akmeni un pārstrādātus materiālus (spolija) no iepriekšējām celtņiem.
Ornaments — ģeometriskas zīmes, arabeski, kalligrāfiski uzraksti ar Koraāna citātiem un labojumu inskriptīcijas; vietām kobalta un tirkīza krāsu flīzes.

Dekoratīvās tehnikas

Seldžuku architektūrā izteikti redzama akmens grebšana (reljefi), mozaīkas un glazētas flīzes, kā arī keramikas paneļi. Muqarnas, kroņoto nišu režģi un stūru rotājumi tiek izmantoti, lai akcentētu portālus un kupolus. Kalligrāfija bieži tiek iekalts akmenī vai izpildīta uz flīzēm kā gan reliģisks, gan estētisks elements.

Reģionālās variācijas Anatolijā un Tuvajos Austrumos

Anatolijā Rumas seldžuki izveidoja īpašu vietējo variantu, kurā jūtama vietējo armēņu un bizantiešu meistaru ietekme — detalizētas akmens frīzes, kolonnas un kapiteļi ar vietējo ornamentiku. Persiešu ietekme bija īpaši nozīmīga dekoratīvajā shēmā un plānojuma koncepcijā, savukārt Tuvajos Austrumos Lielās Seldžuku impērijas centri lielākā mērā sekoja persiešu tradīcijām.

Slaveni piemēri

Karatay Medrese (Konja) — slavena ar flīžu dekorāciju un kalligrāfiju.
Ince Minareli Medrese (Konja) — pazīstama ar smalku akmens apdari un augstu minareti līdzīgu elementu pie ieejas.
Alaeddin Mosque (Konja) — reģionāla reliģiskā centrs ar vēsturisku nozīmi Rumas seldžuku periodā.
Sultanhanı Caravanserai (Aksaraja apkārtnē) — viens no lielākajiem un labāk saglabātajiem seldžuku karavansēriju piemēriem.
Divriği Lielā mošeja un hospitālis — bagātīgi akmenī izgriezts kompleks, iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā (reģionālā arhitektūras izcilība).
Gök Medrese (Sivas) — piemērs medresai ar lielu dekoratīvo portālu un flīžu rotājumiem.

Ietekme uz vēlākām tradīcijām

Seldžuku arhitektūra stipri ietekmēja osmaņu būvniecību: portālu monumentālisms, mošejas kompleksu (külliye) ideja, flīžu krāsu palete un akmens grebumi tika integrēti un tālāk attīstīti 14.–16. gadsimtā. Tāpat seldžuku amatniecības skola izveidoja ilgstošu akmens apstrādes tradīciju Anatolijā.

Saglabāšana un mūsdienu nozīme

Daudzas seldžuku celtnes ir saglabājušās, tomēr saskaras ar laika, klimatisko apstākļu un cilvēka darbības radītiem bojājumiem. Restaurācijas projekti, UNESCO aizsardzība un vietējo institūciju pūliņi cenšas nodrošināt šo ēku saglabāšanu un publisku pieejamību. Seldžuku arhitektūra arī šodien tiek pētīta, restaurēta un izmantota par iedvesmas avotu mūsdienu arhitektūrā un kultūras tūrismā.

Noslēgums

Seldžuku arhitektūra ir būtisks tilts starp persiešu, armēņu, bizantiešu un turku būvniecības tradīcijām. Tā radīja daudzas formai un dekoram raksturīgas iezīmes — monumentālas ieejas, bagātīgu akmens rotājumu un sociālo kompleksu plānus — kas turpināja ietekmēt reģiona arhitektūru vēl gadsimtiem ilgi.

Lielā Seldžuku impērijas arhitektūra

Arhitektūra ir sastopama plašā teritorijā, kas stiepjas no Hindukuša līdz Anatolijas austrumiem. Arī no Vidusāzijas līdz Persijas līcim. Seldžuku arhitektūras dzimtene bija Turkmenistāna un Irāna. Tieši tur tika uzceltas pirmās pastāvīgās seldžuku celtnes. Diemžēl mongoļu iebrukumi iznīcināja lielāko daļu šo ēku. Saglabājušās tikai dažas. 1063. gadā Isfahāna tika izveidota par Lielās seldžuku impērijas galvaspilsētu Alpa Arslana vadībā.

Visnozīmīgākās pārmaiņas notika 12. gadsimta sākumā. Tā bija hipostiliskā plāna pārveidošana par četru ivanu plāna mošeju (sk. Šaha mošeja). Šajā laikā tika ieviests vēl viens mošejas tips - kioska mošeja, ko veidoja kupolveidīga telpa ar trim atvērtām pusēm un sienu, kurā bija mihrabs qibla pusē. Šī perioda arhitektūrai bija raksturīgas arī memoriālās kapenes. Tās parasti bija astoņstūra formas būves ar kupolveida jumtiem, ko sauca par Kümbet vai Türbe. Iespaidīgs kapu arhitektūras piemērs ir sultāna Sandžara mauzolejs Mervā. Tā ir masīva 27 metrus (89 pēdas) kvadrātmetru liela ēka ar milzīgu dubulto kupolu, kas balstās uz skvēriņiem un muqarnas pendentīviem.