Seldžuku arhitektūra

Seldžuku arhitektūra ir nosaukums arhitektūrai, kas celta laikā, kad lielāko daļu Tuvo Austrumu un Anatolijas teritorijas pārvaldīja seldžuki. Tas bija no 11. līdz 13. gadsimtam. Pēc 11. gadsimta no Lielās Seldžuku impērijas izkļuva Rumas seldžuki, kas attīstīja savu arhitektūru. Viņu galvaspilsēta bija Konja. Viņus ietekmēja un iedvesmoja armēņi, bizantieši un persieši.

Lielā Seldžuku impērijas arhitektūra

Arhitektūra ir sastopama plašā teritorijā, kas stiepjas no Hindukuša līdz Anatolijas austrumiem. Arī no Vidusāzijas līdz Persijas līcim. Seldžuku arhitektūras dzimtene bija Turkmenistāna un Irāna. Tieši tur tika uzceltas pirmās pastāvīgās seldžuku celtnes. Diemžēl mongoļu iebrukumi iznīcināja lielāko daļu šo ēku. Saglabājušās tikai dažas. 1063. gadā Isfahāna tika izveidota par Lielās seldžuku impērijas galvaspilsētu Alpa Arslana vadībā.

Visnozīmīgākās pārmaiņas notika 12. gadsimta sākumā. Tā bija hipostiliskā plāna pārveidošana par četru ivanu plāna mošeju (sk. Šaha mošeja). Šajā laikā tika ieviests vēl viens mošejas tips - kioska mošeja, ko veidoja kupolveidīga telpa ar trim atvērtām pusēm un sienu, kurā bija mihrabs qibla pusē. Šī perioda arhitektūrai bija raksturīgas arī memoriālās kapenes. Tās parasti bija astoņstūra formas būves ar kupolveida jumtiem, ko sauca par Kümbet vai Türbe. Iespaidīgs kapu arhitektūras piemērs ir sultāna Sandžara mauzolejs Mervā. Tā ir masīva 27 metrus (89 pēdas) kvadrātmetru liela ēka ar milzīgu dubulto kupolu, kas balstās uz skvēriņiem un muqarnas pendentīviem.