Pusskaņi (/w/, /j/) — fonētiska definīcija, piemēri un vēsture
Pusskaņi (/w/, /j/) — skaidra fonētiska definīcija, vēsture latīņu rakstos, praktiski piemēri un izrunas skaidrojumi par V, I un J lietojumu.
Pusskaņi ir līdzskaņi, kas skan ļoti tuvu patskaņiem un bieži parādās kā neuzkrītoši “slīdējoši” elementi zilbēs. Angļu valodā pusskaņi tiek attēloti ar W un Y (fonētiskajā transkripcijā — IPA simboli /w/ un /j/). Fonētiski tie pieder pie approximantu tipa — balss skaņas, kuras rada nepilnīgs balss kanāla sašaurinājums, līdz ar to tām ir daļēji patskaņa raksturs, bet artikulācijas vieta un funkcija ir līdzskaņiem tuva.
Fonētiska definīcija un artikulācija
- /w/ — labio-velārs approximants: lūpas ir apaļotas un tuvina viena otru, bet mīkstais aukslējājs (velums) un mēles aizmugure veido tuvošanos, neradot pilnīgu sprūdi. Skaņa ir skarta kā kombinācija starp /u/ un līdzskani.
- /j/ — palatāls (alveopalatāls) approximants: mēles ķermenis pietuvojas cietajam aukslējam (palatum), tādējādi sanāk skaņa, kas līdzīga īsam /i/ (vai latviešu j skaņai), bet funkcionē kā līdzskanis.
- Pusskaņus bieži uzskata par “ne-sils” patskaņiem (non-syllabic vowels) — IPA var tos apzīmēt arī kā [i̯] vai [u̯], kad tie veido diptongus vai glide.
Fonoloģiska robeža pret patskaņiem
Pusskaņi parasti nekalpo par zilbes kodolu (izņemot retos gadījumos vai runas variācijās), bet var darboties kā uznesumi (on-glides) vai nobeigumi (off-glides) diptongos. Fonoloģiski tie var būt atsevišķas fonēmas (piem., angļu /j/ pret /iː/ atšķirību var pamanīt) vai alofoniski realizēti kā patskaņu neveiklības (piem., īss /i/ pie kādas konsonantiskās vides). Arī tādēļ lingvistikā pusskaņus bieži sauc par “glīdskanēm” (glides) vai “semi-vowels”.
Ortogrāfija un vēsture
Rietumeiropas rakstu sistēmās pusskaņu apzīmēšana attīstījās pakāpeniski. Tradicionāli angļu valodā šīm skaņām atbilst burti W un Y, bet latīņu rakstos līdzās patskaņiem u un i bieži tika rakstītas to konsonantiskās atzars: ar burtiem V un I tika apzīmētas gan patskaņu, gan pusskaņu funkcijas. Tāpēc klasiskās latīņu inskripcijās redzams, ka Gajs Jūlijs Cēzars ir rakstīts kā Gaivs Ivlivs Cēzars, un vīns — kā vinum.
Viduslaikos, pēc Romas impērijas sabrukuma (Romas impērijas sabrukuma), rakstībā sāka rasties atsevišķāka prakse: burts J attīstījās kā konsonantiska I forma, lai skaidrāk atzīmētu /j/ skaņu un atšķirtu to no patskaņa /i/. Līdzīgi burts U (un vēlāk W) attīstījās no V un dažos valodu tradicionālos variantos W radās kā dubulta V vai dibinājums, lai fiksētu fonēmu /w/ (it īpaši ģermāņu atvasinājumos un angļu vārdu rakstībā). Angļu vārdā win skaņa /w/ tiek rakstīta ar w, bet daudzās romāņu valodās attiecīgā skaņa tiek adaptēta citādi un bieži tiek rakstīta ar v vai kā diftongs.
Piemēri valodās un parādības
- Angļu: win /wɪn/, yes /jɛs/, few /fjuː/ — skaidri parāda /w/ un /j/ funkcijas kā glides.
- Latviešu: latviešu valodā skaidri pastāv /j/ skaņa, ko apzīmē ar burtu j (piem., jā), bet /w/ nav tradicionāla fonēma; ārzemju vārdos /w/ parasti adaptējas kā /v/ vai tiek saglabāts rakstībā kā w, piemēram, Washington → latviski Vašingtona vai reizēm Washington rakstībā saglabāts.
- Spāņu, franču u. c.: pusskaņu realizācijas redzamas diftongos (piem., franču roi utt.), bet ortogrāfijā tās bieži nav īpaši atdalītas no patskaņiem.
Kopsavilkums
Pusskaņi (/w/, /j/) ir starpniekšķanēs starp patskaņiem un līdzskaņiem — tie ir approximanti jeb “glides”, kuriem piemīt daudzi patskaņu akustiskie raksturlielumi, bet kuri fonoloģiski un artikulatīvi uzvedas kā līdzskaņi. Rakstībā dažādas valodas attīstīja savus risinājumus (V/I pirms tam apzīmēja gan patskaņus, gan pusskaņus; vēlāk parādījās J, U un W kā atsevišķi burti), un mūsdienās angļu W un Y ir labi zināmi praktiķu piemēri, kamēr citu valodu ortogrāfijā pusskaņu atzīme var atšķirties.
Meklēt