Smags akūts respiratorais sindroms (SARS) — izcelsme un uzliesmojums

Atklāj SARS (2002–2003) izcelsmi, uzliesmojuma gaitu, SARS‑CoV izplatību un PVO datus — mācības par epidemioloģiju, ceļošanu un globālo veselības drošību.

Smags akūts respiratorais sindroms (SARS) ir smaga pneimonijas forma, ko 2002.–2003. gada uzliesmojumā izraisīja jauns SARS koronavīruss (bieži dēvēts arī par SARS‑CoV vai SARS‑CoV‑1). Slimība pirmoreiz tika konstatēta 2002. gada novembrī Ķīnas Tautas Republikas Guandunas provincē, Fošanas pilsētā. SARS vīruss pieder pie koronavīrusu saimes un ir vērts akcentēt, ka tas nav seksuāli transmisīva slimība (STS), bet izplatās galvenokārt paelpas ceļu pilienu un cieša kontakta ceļā.

Izcelsme un dzīvnieku rezervuārs

Patiesais dabīgais SARS‑CoV rezervuārs ir sikspārņi (netopieri), bet vīruss var nonākt pie starpniekorganismiem — uzliesmojuma sākumposmā par iespējamiem starpniekiem tika norādītas civetes (masked palm civets) un citas tirgojamas savvaļas dzīvnieku sugas. No starpniekorganismiem vīruss varēja "pārlēkt" uz cilvēkiem, radot lokālus uzliesmojumus un tālāku izplatīšanos pa cilvēku ceļiem.

Izplatīšanās un vēsturiskais uzliesmojums

Pirmo reizi par SARS Āzijā plaši ziņoja 2003. gada februārī. Dažu mēnešu laikā slimība izplatījās vairāk nekā 24 valstīs Āzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Eiropā. Viens no agrīnajiem nozīmīgajiem izplatīšanās punktiem bija Honkonga, un slimība nonāca arī Vjetnamu, bet pēc tam — ar starptautisko ceļotāju starpniecību —ajā citas valstis. Daudzi saslimšanas gadījumi notika slimnīcās, un uzliesmojumu raksturoja daži "superspreaderi", kas inficēja lielu skaitu kontaktpersonu.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem (PVO) kopējais 2002.–2003. gada uzliesmojuma laikā reģistrētais saslimušo skaits bija aptuveni 8 098, no kuriem 774 cilvēki nomira; salīdzinošais mirstības rādītājs bija aptuveni 9–10 %. Pēdējie kopienas transmisijas gadījumi tika reģistrēti 2003. gada jūnijā, bet pēc tam notika arī atsevišķi laboratorijas izcelsmes incidenti.

New York Times rakstīja, ka pēc sākotnējā uzliesmojuma 2002. gada beigās un 2003. gada notikumiem nākamajās ziemās netika konstatēti jauni plaši izplatīti SARS gadījumi, tomēr vīruss saglabājās laboratorijās un bija iespēja par izolētām inficēšanās epizodēm.

Simptomi un inkubācijas periods

Tipiskie SARS simptomi sākas ar drudzi, nogurumu, muskuļu sāpēm un galvassāpēm, bieži seko klepus (sākumā sausais), elpas trūkums un plaušu iekaisums (pneimonija). Dažiem pacientiem bija arī šķidruma izkārnījumi un kuņģa‑zarnu trakta simptomi. Inkubācijas periods parasti ir 2–10 dienas (biežāk 4–6 dienas).

Pārnēsāšana

SARS izplatās galvenokārt ar respiratoru pilieniem, kad inficēta persona klepo vai šķauda, kā arī ar ciešu kontakti (piemēram, ģimenes locekļi, veselības aprūpes darbinieki). Risks bija īpaši augsts slimnīcās un veselības aprūpes iestādēs, kur notika procedūras, kas veicina aerosolu veidošanos. Ir dokumentēti arī gadījumi, kuros vīruss bija atrodams izkārnījumos un uz virsmām — higiēnas un infekciju kontroles pasākumi ir ļoti svarīgi, lai samazinātu izplatību.

Diagnoze un ārstēšana

Diagnozi nosaka, izmantojot laboratorijas testus — PCR (vīrusa ģenētiskā materiāla noteikšana) un seroloģiju (antivielu tests). Rentgenoloģiski un CT attēlos bieži redzami pneimonijas elementi. Nav atbilstīgas, universālas un pierādītā efektivitātē aprobētas antivirālas zāles pret SARS; ārstēšana parasti bija simptomātiska un atbalstoša — skābekļa terapija, intensīvā aprūpe un, dažos gadījumos, mehāniskā ventilācija. Dažos klīniskos gadījumos tika izmēģinātas zāles (piem., ribavirīns) un kortikosteroīdi, taču to lietošanas efektivitāte un drošība nav skaidri pierādīta.

Profilakse un sabiedrības veselības pasākumi

• Rūpīga infekciju kontrole slimnīcās (personīgās aizsardzības līdzekļi, izolācija, piesardzība veicot aerosolu‑radošas procedūras).
• Saslimušu cilvēku ātra noteikšana, izolācija un kontaktpersonu izsekošana (quarantine).
• Higiēna — roku mazgāšana, sejas aizsarglīdzekļu lietošana riska situācijās, virsmu dezinfekcija.
• Ceļošanas brīdinājumi un publiskā veselības koordinācija starptautiskā līmenī.

Sekas, mācības un pašreizējais statuss

SARS uzliesmojums 2002.–2003. gadā radīja nozīmīgu medicīnisku, sociālu un ekonomisku triecienu daudzviet pasaulē un parādīja, cik nozīmīga ir ātra informācijas apmaiņa un stingra infekciju kontrole. PVO un nacionālās veselības iestādes 2003. gada vasarā paziņoja, ka izdevies apturēt plašu kopienas transmisiju; tomēr PVO nav formāli pasludinājusi SARS par izskaustu tādā nozīmē kā, piemēram, bakas. Pēc uzliesmojuma joprojām tika reģistrēti daži laboratorijas izcelsmes gadījumi 2003.–2004. gados, kas uzsvēra nepieciešamību pēc stingrām laboratoriju drošības prasībām.

Vērtīgi pieminēt, ka SARS‑CoV ir radinieks citiem koronavīrusiem (piem., SARS‑CoV‑2, kas izraisīja COVID‑19), un SARS pieredze palīdzēja uzlabot globālās epidēmiju kontroles sistēmas un zinātnisko sagatavotību nākamo jaunu vīrusu draudu gadījumā.

Ja vēlaties padziļinātāku informāciju par epidemioloģiju, laboratorijas testiem vai vēsturiskajiem rādītājiem, skatiet PVO materiālus (Pasaules Veselības organizācija) un citus akadēmiskus avotus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir SARS?

J: No kurienes SARS radās?

J: Kā tas nonāca pie cilvēkiem?

J: Kad tika ziņots par pirmo saslimšanas gadījumu?

J: Cik daudz cilvēku saslima ar šo slimību?

J: Kad SARS tika pasludināts par "izskaustu"?

J: Vai ir kādi pierādījumi, kas liecina, ka kopš 2003. gada nav bijuši jauni saslimšanas gadījumi?

Meklēt pēc burta